Patiesībā ECB samērā klusi jau ir izziņojusi eiro drukāšanas programmu
Eiropas Centrālā banka (ECB) savā šā mēneša sākumā notikušajā sanāksmē paziņoja, ka īstenos ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru uzpirkšanas jeb ABS programmu. Bet ko tad īsti paredz šī programma? Tirgus dalībnieki gaida, ka sīkākas ABS plāna detaļas tiks publicētas oktobrī, lai gan skaidrs ir tas, ka ECB nāksies iepirkt vērtspapīrus simtiem miljardu eiro apmērā. Pagaidām šai programmai starptautiskie mediji nepiemēro kvantitatīvās mīkstināšanas (Quantitative Easing jeb QE) statusu, jeb šī programma netiek atklāti saukta par eiro drukāšanu. Tiesa gan, pieejamā informācija un arī ekspertu teiktais liecina, ka ECB ABS programmu tikpat labi var saukt par eiro drukāšanas paveidu. Proti, pēdējo gadu laikā iegājies, ka kvantitatīvā mīkstināšana paredz valdību obligāciju uzpirkšanu, bet ECB ABS programma pašreizējā stadijā liecina, ka no reģiona finanšu iestādēm milzīgā apjomā tiks izpirkti dažādi vērtspapīri, kuri ir nodrošināti ar banku, piemēram, kredītkaršu parādiem vai aizdevumiem auto iegādei (arī studentu kredītiem utt). Līdzīgi ir arī vērtspapīri, kas nodrošināti ar mājokļu kredītiem.Būtībā plāns ir, ka ECB no finanšu iestādēm izpirks šādus vērtspapīrus, cerot, ka bankām tādējādi atbrīvosies nauda kreditēšanai.
Tomēr QE
Dīvaini gan ir tas, ka šis ECB plāns vismaz pašlaik plaši netiek pielīdzināts kvantitatīvajai mīkstināšanai, jo ECB šos vērtspapīrus grasās tomēr uzpirkt par virtuāli nodrukātiem eiro. ECB izteikumi liecina, ka jaunizlaistā nauda netiks «sterilizēta», kas nozīmē ECB bilances pieaugumu. Jāatgādina, ka ECB agrāk, īstenojot citas līdzīgas tirgus atbalsta programmas, jaunizlaisto likviditāti «sterilizēja» jeb piesaistīja atpakaļ centrālajā bankā obligātu noguldījumu veidā.
«ECB plānus var pielīdzināt kvantitatīvajai mīkstināšanai, jo to mērķis ir audzēt monetāro bāzi ar aktīvu pirkšanas palīdzību. Patlaban nodoms neparedz valdības obligāciju iegādi, kaut tas nav izšķirošs tam, vai to plānotie pasākumi atbilst QE definīcijai. ECB īsti negrib atzīt, ka tiks īstenota QE, kaut lielos vilcienos tas tā tomēr ir. QE ir pasākumu kopums, kas paredz tiešu un plaša apjoma vērtspapīru uzpirkšanu, palielinot centrālās bankas bilanci, un nevēlēšanās to atzīt ir saistīta ar Vācijas centrālās bankas iebildēm par ECB vēlamo politiku. Līdz ar to ECB vadītājam Mario Dragi nākas dreifēt un meklēt neitrālus apzīmējumus, lai nesasaistītu sev rokas nākotnē. Atzīt QE ir taktiski grūti, jo radītu liekus jautājumus un nevajadzīgus salīdzinājumus gan no ārpuses, gan eirozonas dalībvalstu puses, jo uzskatu un padomu, kā ECB pareizāk rīkoties, netrūkst,» skaidro SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Nav izslēgts, ka nākamo mēnešu laikā ECB mūs informēs, ka ABS programmai tiek pieplusota arī valdību obligāciju uzpirkšana, kam gan ilgstoši pretojusies Vācija (kas negatīvi izsakās arī par ABS programmu).
Kaut kas jādara
Protams, jāņem vērā tas, ka ECB ne jau tāpat vien īsteno šādu ļoti netradicionālu monetāro politiku. Pastāv bažas, ka reģions ieslīdēs deflācijā, bet deflāciju tradicionāli pieskaita pie ekonomikai ļoti nevēlamām parādībām, jo tas nozīmē, ka uzņēmumi, cenu krituma iespaidoti, samazina savu ekonomisko aktivitāti un nogaida, piemēram, ar jaunu preču ražošanu un investīcijām.
Savukārt, cilvēkiem un kompānijām atturoties no tērēšanas un gaidot zemākas cenas, ar laiku krītas arī pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. Savukārt pēc tam sarūk darba atalgojums un kompāniju peļņa, kas beidzas, piemēram, ar darbinieku atlaišanu (eirozonā bezdarba līmenis, sevišķi jauniešu vidū, jau tā ir rekordaugsts – pie 11,5% atzīmes). Tas viss var izraisīt zemāku pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem un ievest tā saucamajā deflācijas spirālē.
Arī bankām šajā laikā neietu viegli, jo grūtības var rasties ar kredītu portfeļu stabilitāti, jo aizņēmumus ar laiku būs grūtāk atdot (arī valstīm savus parādus). Turklāt vairums ekonomistu arī inflācijas neesamību sauc par pietiekami nopietnu problēmu, kas liecina par ekonomikas vājumu un to, ka aug cenu krituma gaidas. Pagaidām nav skaidrs, vai eirozonai kā kopumam izdosies izvairīties no šī scenārija. Traucē tas, ka reģiona ekonomikas ir ļoti atšķirīgā stāvoklī – kamēr, piemēram, eirozonas perifērija jau dzīvo deflācijas apstākļos, citā reģiona pusē šādas problēmas liekas visai attālas.
Šobrīd vairākums ekonomistu sliecās domāt, ka eirozonai kvantitatīvā mīkstināšana būtu noderīga, un daudzi pauž pārliecību, ka šādu programmu īstenošana no krīzes palīdzēja ātrāk atkopties gan ASV, gan Apvienotajai Karalistei, gan Japānai.
Par QE
«Es esmu par QE. Gluži vienkārši domāju līdzīgi, kā vairākums ekonomistu. Eirozonas ekonomika jau ir stagnācijā un saskaras ar ilgstošas stagnācijas risku. Tā slīd pretim deflācijai. Ievērojot to, ka statistika sistemātiski pārspīlē inflāciju, jo nevar precīzi izvērtēt produktu kvalitātes izmaiņas, jaunu tehnoloģiju parādīšanās efektu uz patērētāja ieguvumiem, tad jau šobrīd inflācija faktiski ir nulle. Visbeidzot, tā mēdz būt zem vidējā līmeņa valstīs, kur tas ir visbīstamāk, kur ir lielas publiskā un privātā sektora parādu nastas un līdz ar to veidojas parādu – deflācijas spirāles. Strukturālās reformas ir ļoti laba lieta, bet tās pašas par sevi nav pietiekamas. Šādas situācijas saglabāšanās slēpj ļoti lielus politiskus riskus. Dažādās valstīs, tai skaitā eirozonas «kodolā», pieaug radikālo partiju popularitāte. Zelta standarts uzspridzināja Eiropu starpkaru periodā, tagad eiro, kura ekonomiskie efekti lielā mērā līdzinās zelta standartam, apdraud kontinenta vienotību kritiskā brīdī,» norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.
«Procentu likmju izmaiņu iespējas jau ir gandrīz izsmeltas, tādēļ ECB nākas pievērsties citu instrumentu izmantošani, lai sasniegtu savus mērķus un glābtu bloka ekonomiku. Primārais ir izglābties no deflācijas un nodrošināt izaugsmes nosacījumus. Zemā inflācija ļauj īstenot netradicionālu monetāro politiku, turklāt anēmiskā izaugsme to spiež darīt. Tomēr tā nebūs panaceja, ja netiks īstenota efektīva ekonomiskā un fiskālā politika. Taču šobrīd eirozonas valstis cīnās ar politisko mazspēju. Skaidrākas aprises iezīmēsies pēc Eiropas Komisijas izveides, kad aktivizēsies institūciju darbi un dalībvalstis tiks mudinātas aktīvāk risināt ekonomikas izaugsmei nepieciešamās, bet politiski neērtās, strukturālās reformas,» piebilst D. Gašpuitis.
Pretinieku nometne
Eiro kvantitatīvās mīkstināšanas pretinieki gan apgalvo, ka cenu kāpuma samazināšanās eirozonā galvenokārt notikusi uz pēdējo ceturkšņu laikā vērojamā daudzu izejvielu cenu krituma fona. Tas nozīmē, ka daļēji pie esošās situācijas vainojami ārējie faktori, kurus, piemēram, ECB īsti iespaidot nevar, un tādējādi eiro drukāšanas pasākumi būs lieki. Tāpat tiek norādīts, ka, piemēram, algu samazināšanās bija un ir vajadzīga eirozonas perifērijai, lai tā celtu savu konkurētspēju.
Tāpat pastāv uzskats, ja ECB, piemēram, sāks uzpirkt perifēro valstu parādu vērtspapīrus, izzudīs šo valstu valdību vēlme veikt nepieciešamās reformas. Eiro kvantitatīvās mīkstināšanas pretinieki norāda, ka nav pamata uzskatīt, ka šāda programma atdzīvinās kreditēšanu, jo tas nemainīs faktu, ka daudzu reģiona mājsaimniecību un uzņēmumu kredītu nasta ir ļoti liela (līdz ar to nav pieprasījuma pēc jauniem kredītiem). Nav mazums arī to, kas domā, ka eiro drukāšanas programma daudziem liks vēl labvēlīgāk raudzīties uz ieguldījumiem akcijās, kas galu galā izraisīs cenu burbuli.