Maksātnespējīgu uzņēmumu, to ražotņu reanimācija ir sarežģīts pasākums, turklāt darbības atjaunošanas izdošanās ir saistīta ne tikai ar jauno saimnieku atrašanu, viņu rocību un apsviedību, bet arī ar piesaistīto konsultantu verdiktu – potenciāls ir vai nav, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
Pēc divtūkstošo gadu sākumā piedzīvotajiem tā dēvētajiem treknajiem gadiem sekojošā recesija ne vienu vien uzņēmumu nostādīja maksātnespējas rēga priekšā. Tobrīd sabruka daudzi biznesa plāni, aizdevēji (bankas) sāka ar neuzticību raudzīties uz kredītņēmējiem. Situācijas izvērtēšanai nereti bankas piesaistīja konsultantus, lai spētu novērtēt jauno situāciju un pieņemt lēmumu, ko šādā krīzes situācijā darīt. Vadītāju pieredzes trūkums un pārāk liela eiforija par ekonomiskās izaugsmes turpināšanos bieži vien tiek minēti kā galvenie iemesli, kas noveduši uzņēmumus līdz iznīcībai.
Savukārt maksātnespējīgo darbības atjaunošanai bieži vien ar ieceltā maksātnespējas administratora zināšanām par reizēm ļoti specifisku biznesu un tā vadību un iekārtām nepietiek, tāpēc tiek piesaistīti dažādi konsultanti. Vēl jo vairāk – bankrotējošo uzņēmumu ražotņu reanimācija nebūt nav ikdienas parādība. Tas saistīts ne tikai ar to, vai ir interesenti, kuri vēlētos to iegādāties, bet arī ar to, kādā stāvoklī tā ir, ko tajā var ražot un vai šiem izstrādājumiem ir noieta tirgus – pircēji. Ir slēgto uzņēmumu ražotnes, kuras atjaunojuši vietējā kapitāla uzņēmumi (Daiļrade koks atjaunoja bijušās Sāgas mēbeļu ražotni Tukumā), kā arī ārvalstu investori (Dānijas Kvist atjaunoja ražošanu bijušajā Laiko ražotnē Mālpilī). Praktiski visos ražotņu atjaunošanas gadījumos iekārtas un tehnoloģiskās līnijas ir saglabātas.
Tomēr ir arī tādi piemēri, kur potenciālais dīkā stāvošas ražotnes pircējs vairs to nav gatavs iegādāties, jo daļa iekārtu vai mezglu ir izpārdotas, daļa salijusi un/ vai sasalusi. To, ka līdzīgs liktenis draudēja arī Kurzemes finiera ražotnei pie Kuldīgas apliecina arī šīs ražotnes reanimētāja SIA Stiga RM valdes locekļa Andra Ramoliņa stāstītais: «Sals jau bija darījis savu un vēl kādu mēnesi vēlāk ražotnei būtu tikai lūžņu cena, un neviens neko tajā vairāk neražotu.» Viņš atzīst, ka arī pašlaik visas iekārtas ražotnē nav atjaunojušas darbu, jo vēl neesot saņemtas vajadzīgās rezerves daļas.
«Strādājot ar vairākām bankām un ar problēmās nonākušajiem uzņēmumiem, to ražotnēm, pats svarīgākais vienmēr ir bijis saprast, vai uzņēmums ir glābjams. Šajā jomā svarīgākā nianse ir nevis parādu nasta un pat uzņēmuma efektīva pārvalde, bet ne gan cik vērts ir tā ražotais produkts vai sniegtais pakalpojums,» skaidro konsultāciju kompānijas Behrens M&A International partnere, kas piedalījusies Lido atveseļošanā, bijušās Sāgas grupas ražotņu pircēju atrašanā – Valērija Lieģe.
Plašāk lasiet rakstā Ražotņu reanimācija bez mājasdarba nav iespējama ceturtdienas, 5. marta, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!