Uzņēmēji joprojām taupa uz darba drošības rēķina
To intervijā DB atzīst Sandra Zariņa, Valsts darba inspekcijas (VDI) Darba aizsardzības nodaļas vadītāja. Lai gan par darbinieku drošību un veselību darbā atbildīgs ir darba devējs, arī darbiniekiem ir jārūpējas par sevi, viņa atgādina.
Vai atšķiras attieksme pret darba drošību vietējā un ārzemju kapitāla uzņēmumos?
Jā. Ārzemju kapitāla uzņēmumos uzskata – ja jau likumā tā ir pateikts, tad tā tam arī jābūt. Bez diskusijām. Varbūt vietējā kapitāla uzņēmumiem nav pārliecības, ka konkrētais likums ir uz ilgu laiku, vai arī ir nepatika pret normatīvu aktu izmaiņām.
Direktīvu pamatprasības visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir ieviestas nacionālajā likumdošanā, taču viena lieta gan atšķiras – ārzemēs darba inspekcijas darbiniekiem ir specializācija. Mūsu inspektoriem jāzina darba tiesības, darba aizsardzība, bīstamās iekārtas visās nozarēs, bet biroja darbs un kokapstrāde vai zivju fabrika ir pilnīgi atšķirīgas jomas. Citur inspektoram ir obligāta tehniskā izglītība, dzīves un darba pieredze, specializācija konkrētā sfērā. Pie mums lielākoties strādā juristi, kam tā ir pirmā vai otrā darbavieta, un darba devēji ne vienmēr respektē jaunas amatpersonas profesionālo padomu.
Kas darba devējam draud par smagiem un letāliem nelaimes gadījumiem darbā?
Ir administratīvais sods, ja tiek konstatēti pārkāpumi darba aizsardzībā. Krimināllikumā ir paredzēta brīvības atņemšana, bet līdz šim neviens reāli nav izcietis cietumsodu par to, ka darbinieks ir nomiris pēc negadījuma darba vietā. Ir bijuši nosacīti sodi un naudas sodi, bet nekas vairāk. Daudzās valstīs ir reāls cietumsods, ja darbinieks ir gājis bojā darba vietā, ir milzīgas kompensācijas piederīgajiem. Mums tas ir uz valsts pleciem. Varbūt arī tāpēc ir nevērīga attieksme.
Vai varētu izvirzīt hipotēzi, ka lielāki sodi samazinātu negadījumu skaitu?
Nē, nedomāju. Ja palielina sodus par braukšanu dzērumā, nav mazāk dzērājšoferu. Manuprāt, viss apstājas pie attieksmes.
Vai var teikt, ka darba devēji taupa uz darba drošības rēķina?
Jā. Kad sākās 2008. gada krīze, pirmos atlaida darba aizsardzības speciālistus un viņu vietā sāka pirkt ārpakalpojumus, jo tas ir lētāk. Pamazām esam atgriezušies normālos apstākļos, bet ne visos uzņēmumos atgriežas darba aizsardzības speciālisti. Finanses kārto grāmatvedis, kas nozīmē, ka uzņēmējs vēlas, lai ar to nodarbojas profesionālis. Tāpat jābūt darba aizsardzības speciālistam, kas rūpējas par darbiniekiem un drošu darba vidi. Vai visur tā ir? Nebūt ne. Liela daļa uzņēmumu aprobežojas ar to, ka iedod darbiniekiem žurnāliņu, kur parakstīties par darba drošības mācību noklausīšanos.
Cik bieža problēma ir nelaimes gadījumu slēpšana? Vai tos vispār var noklusēt?
Var noslēpt un slēpj. Pieņemu, ka tiek izmeklēti 75% negadījumu, pārējie tiek noslēpti. Tas notiek vienkārši – traumēto darbinieku aizved pie ārsta un pierunā pateikt, ka tas bijis sadzīves negadījums mājās. Darbinieks tā arī dara, un darba devējs viņam par to samaksā. Ja nesamaksā, darbinieks atceras par mums. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss par nelaimes gadījuma slēpšanu paredz sodu līdz 4300 eiro.
Visu interviju Kamēr baidās, tikmēr ir problēmas lasiet trešdienas, 26. novembra, laikrakstā Dienas Bizness (10.-11. lpp.)!