Intervija: Maratons kā svētki

Raimondam Soopargam maratonu skriešana ir gan maizes darbs, gan hobijs

Ar sporta preču mazumtirdzniecību Raimonds nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadu, bet šopavasar viņš izveidojis veikalu pareizai skriešanai 42 km 195 m, kas apzīmē klasiskās maratona distances garumu. Kopš 2008. gada viņš pieveicis vairākus maratonus, tostarp Ņujorkā un Berlīnē, turklāt iesākt sezonu ar pusmaratona distanci Rīgas maratonā viņam jau ir ieradums.

Jums pieder veikals ar ambiciozu saukli Veikals pareizai skriešanai. Ko tas ietver?

Mana pieredze sporta preču mazumtirdzniecībā ir aptuveni 20 gadi. Padziļināti ar skriešanas lietām nodarbojos kopš 2009. gada, kad atvēru tajā laikā pirmo specializēto veikalu Baltijas valstīs – Maratons. Kopš 2008. gada pats esmu pieveicis vairākus klasiskos maratonus Ņujorkā un Berlīnē, kā arī katru gadu par normu ir kļuvis noskriet vairākus pusmaratonus, turklāt iesākt sezonu ar pusmaratona distanci Rīgas maratonā jau ir tradīcija. Ņujorkas un Berlīnes maratonos tiku pirmajā 10 tūkstošniekā, tos noskrienot attiecīgi 3 h 45 min un 3 h 47 min. Maratons ir tāda distance, kurai īpaši nesagatavojoties, līdz galam tikt nevar. Garās distances skrien ļoti dažāda publika, daudz tādu cilvēku, kuri ikdienu pavada pie datoriem.

Esmu uzkrājis ne tikai pamatīgu personisko pieredzi par to, kas skrējējiem nepieciešams, bet pēdējo gadu laikā, kontaktējoties ar praktiski visiem zināmajiem aktīvākajiem skrējējiem, tai skaitā ultramaratonistiem, triatlonistiem un orientieristiem, likta aiz auss arī viņu pieredze, ko izmantoju savā ikdienas darbā, konsultējot klientus. Svarīgākais skriešanā, it īpaši garajās distancēs, ir apavi. Skrienot kāja piezemējas nevis ar viena cilvēka svaru, bet gan – trīs ar pusi. Tas nozīmē, ka 100 kilogramus smags cilvēks piezemēsies ar 350 kilogramu lielu svaru. Skrienot garās distances, ir jādomā par tehniku, jābūt labam sporta inventāram. Pie mums daudzi pazīstami sportisti ekipējas un arī aktīvi amatieri. Bieži vien amatieris no sportista atšķiras tikai ar to, ka amatieris nesaņem naudu par skriešanu, ir gadījumi, kad amatieri treniņos pavada pat daudz vairāk laika kā sportisti. Ja nav pareizu apavu, ar skriešanu ir iespējams satraumēties. Ir tādi, kuri, izvēloties apavus, vadās pēc to izskata. Bieži vien izvēli nosaka aī vieglums un cena. Šie trīs parametri noteikti ir tie, kurus nekādā gadījumā nevajadzētu izvirzīt kā prioritāros, ja mēs runājam par cilvēku, kuram skriešana ir daudz maz nozīmīga dzīves sastāvdaļa.

Ar cilvēkiem ir jāizrunājas par viņu skriešanas paradumiem, mērķiem, par esošajām vai bijušajām traumām, tad esam tikuši līdz skrejceļam, pa kuru skrienot, tiek filmētas kājas no aizmugures. Ir divi parametri apavu pareizai izvēlei – kājas stabilitāte, ko redzam mēs, kā arī tas, kā cilvēks šajos apavos jūtas. Bieži vien cilvēkam ir jāpalīdz izvēlēties pareizo apavu izmēru. Tas noteikti attiecas uz tiem, kuri skrien 10 kilometrus un vairāk, ja ikdienā viņi nēsā, piemēram, 37. izmēra apavus, skriešanai viņiem vajadzēs 39. izmēra apavus. Respektīvi – divus izmērus lielākus. Daudzi to nezina, uzskata, ka pareizie apavi ir viņiem divus izmērus par lielu, bet tie ir īsti laikā. Tiem, kuri jož līdz desmitniekam, tas nebūtu tik svarīgi, bet tiem, kuri – virs 10 kilometriem, ir nepieciešami lielāki apavi, jo garajās distancēs kājas pampst. Ja kājai nav vietas, kur pampt, tad tradicionālais variants šādiem skrējējiem ir zils kājas lielā pirksta nags. Ir tādi, kas apgalvo, ka pēc pusmaratona zils kājas lielais nags ir normāli, mēs viņus pārliecinām, ka apavu izmērs ir izvēlēts nepareizs. Mēs nevienu asfaltam paredzēto apavu nepārdodam bez skriešanas testa, jo, ja smadzenes nejūt atbalstu, tās nokantē kājas. Varētu salīdzināt ar cilvēku, kuram ir iebliezts ar mietu, viņš ir saņēmis sitienu, kāda ķermeņa daļa sāp, ir saprotams, kāpēc tas tā ir, un zināms, ka pēc kāda laika sāpes pāries. Ar nepareizu skriešanu ir pretēji, regulāri tiek gūtas mazas, pat nepamanāmas mikrotraumas, līdzīgi kā ūdens, kas pil uz galvas, pil, pil, pil un tad kādā brīdī cilvēks sajūk prātā. Šāda ūdens pilināšana kādreiz bija spīdzināšanas metode, ar nepareizu skriešanu ir līdzīgi – krājas, krājas un tad jau ir par vēlu. Parādās sāpes, kuras jūt ne tikai skrienot, bet arī ikdienā. Es nebūt nesaku, ka iesācējam, kurš ir tikko izdomājis, ka grib skriet, nezina, vai skriešana vispār patiks vai nepatiks, uzreiz vajag iegādāties speciālus apavus. Kolīdz cilvēks sāk skriet vairāk un biežāk, saprot, ka tas ir viņa dzīvesveids, iesaku iegādāties skriešanai domātus apavus, piemeklējot tos rūpīgāk.

Vai jums ir konkurenti Latvijā?

Vienīgais noteikti neesam, ir vēl pāris. Mēs esam vienīgais veikals Daugavas kreisajā krastā. It kā ģeogrāfiskais aspekts šiem specializētajiem veikaliem nav īpaši svarīgs, bet tilts pa vidu, it sevišķi sastrēguma stundās, dara savu, cilvēki sāk dalīt pilsētu divās daļās iepirkšanās ziņā. Ir veikals Maratons, kura dibināšanā arī es savulaik piedalījos, biju līdzīpašnieks. Šis veikals tika dibināts 2009. gadā un tolaik bija pirmais tāda veida veikals Baltijā. Šajā projektā diemžēl vairs nesaskatīju perspektīvu, tāpēc radās ideja turpināt šo biznesu jaunās skaņās. Šis veikals joprojām darbojas un savā ziņā ir mums konkurents. Tam, manuprāt, ir nedaudz ierobežots formāts, nav pieejams pilnvērtīgs serviss. Ir vēl viens veikals, kuram skriešana varētu būt sporta veids numur 3, – My Sport, bet dominē slēpošana un riteņbraukšana. Mūsu veikals ir pamatā koncentrējies tikai un vienīgi uz skriešanu.

Ar ko atšķiraties no konkurentiem? Kāda ir pievienotā vērtība?

Pievienotā vērtība ir tāda, ka šis nav veikals tādā klasiskā izpratnē, bet gan klubiņš, ko šobrīd aktīvi mēģinām veidot. Ja kādreiz pietika ar zināšanām, kuras deva preču ražotāji, tad tagad mums ir pašiem sava pieredze, kuru ik dienu papildinām, testējot skriešanas ekipējumu. Visi darbinieki ir skrējuši maratonus, visiem ir pieredze, kas ir ļoti svarīgi komunikācijā ar klientiem. Varam ieteikt kā pareizi apģērbties, lai nepārkarstu vai nenosaltu treniņā. Es pat savus darbiniekus negribētu dēvēt par pārdevējiem, viņi varētu būt pārdevēji konsultanti vai savā ziņā pat pareizas skriešanas skolotāji. Mēs ļoti cenšamies diendienā mācīties no saviem klientiem. Ir svarīgi sabalansēt piedāvājumu, nedrīkst to iedot pārāk plašu, jo tad gan mēs paši varam apjukt, gan tie cilvēki, kuri nāk kaut ko izvēlēties.

Vidējā mērķa auditorija, varētu teikt, ir cilvēki sākot no 25 gadiem, un vecāki. Protams, ir arī jaunāki cilvēki, bet kopumā pie skriešanas kā dzīves veida cilvēki nonāk pēc divdesmit gadu vecuma, kad notiek klikšķis. Man tas bija 2008. gadā, kad noskrēju savu pirmo pusmaratonu, tad mani kaut kā pavilka skriešana. Sagatavošanās process ir pats svarīgākais, tas ir garš un darbietilpīgs, nedrīkst būt sajūta, ka uz treniņiem tiek iets kā uz darbu, ir jābūt sajūtai, ka tie ir svētki. Ja runājam par uzņēmējiem, kas skrien maratonus, tie pārsvarā ir IT speciālisti un baņķieri. Viņiem smadzenes intensīvi ir nodarbinātas darba laikā, un maratona distancē viņi tās var atpūtināt. Parasti cilvēki smadzenes cenšas atpūtināt, bet īstenībā skrienot domājas ļoti labi, esmu pat mēģinājis skriešanas laikā veikt dažādas matemātiskas darbības, varu teikt, ka izdodas ļoti labi.

Kādas ir modernākās fīčas un ierīces maratonistiem?

Nu jau esam nonākuši tik tālu, ka ir iestājusies pretējā virziena kustība, proti, – skrienam bez tām! Ja pirms kāda laika visi komunicēja pirms skriešanas, tās laikā un pēc tam, pa vidu fotogrāfējot un izsūtot bildes un filmiņas draugiem sociālajos tīklos, tad tagad topā ir sauklis – no gadgets (nost ar uzpariktēm)! Jāatzīst, ka saprāta robežās tā sauktie gadžeti palīdz, bet kopumā tas tomēr ir tāds lepnums par sevi, parādīt, ka es te kustos un kaut ko daru.

Svarīgs ir pulsometrs, kas nav nepieciešams iesācējam, bet cilvēkam, kurš var pusstundu noskriet bez aizelšanās, to vairs nelieto profesionāļi, viņi paši sevi lieliski jūt. Ikviena ierīce un aplikācija var kalpot kā motivators. Telefonos ir iespējams aktivizēt sporta aplikācijas, kuras distances laikā aparāts runā, stāsta, cik kilometri noskrieti, kāds ir vidējais ātrums. Tikai no šiem gadžetiem nevajadzētu kļūt atkarīgam. Man ir pazīstams viens puisis, kurš tenisa spēles laikā, izdzirdot pīkstienus, tūlīt pat dodas atpūsties, tādējādi nokaitinot savu partneri. Ir jāfiltrē lietas, no kurām var iedzīvoties atkarībās. Drīzāk vajadzētu runāt par pareizu skriešanu.

Kādi ir jūsu galvenie padomi šī pavasara Rīgas maratona dalībniekiem?

Pirmām kārtām, nekādu eksperimentu, maratona distance nav tā vieta, kur iemēģināt jaunus apavus. Noteikti nevajag vilkt arī neienēsātās drēbes, tām ir jābūt vismaz reizi izmazgātām. Otrām kārtām, pirms maratona un maratona laikā nevajadzētu veikt nekādus eksperimentus ar uzturu un dzērieniem. Ja treniņa laikā cilvēks nav dzēris kāda konkrēta ražotāja sporta dzērienu, tad maratons nav tā vieta, kur to izmēģināt. Varu ieteikt jostas somas, kur ielikt ūdens pudeli vai enerģijas želejas, es pats tādu lietoju, distances laikā varu dzert, kad gribu, nevis tad, kad ir barošanas punkti. Tādu parasti distances laikā ir daudz, bet bieži vien tajos ir nekārtība, glāzes mētājas. Tāpat varu ieteikt pirms maratona kārtīgi izplānot, kā savlaicīgi tikt līdz trasei, ņemot vērā, ka var būt dažādi transporta ierobežojumi, lai pirms starta nepakļautu sevi liekam stresam. Uz maratonu ir jāsagatavojas un jānoskaņojas kā uz svētkiem.

Visu interviju Maratons kā svētki lasiet piektdienas, 27. marta, laikrakstā Dienas Bizness (9.-11. lpp.)!