Katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir grūtības laikus norēķināties par savām parādsaistībām, kas izveidojušās pret valsti, privātajiem kreditētājiem vai preču un pakalpojumu sniedzējiem. Vislielākais risks aplokšņu algu saņemšanai ir ekonomiski aktīviem šķirtiem vīriešiem vecumā no 25 līdz 40 gadiem, kuri izvairās no alimentu maksāšanas un to piedziņa tiek veikta ar zvērinātu tiesu izpildītāju starpniecību.
Augsts risks aplokšņu algu saņemšanai ir arī cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, jo algotais darbs ir papildu ienākumi pensijai, bet vienlaikus tas var būt ierobežojums pabalstu saņemšanai, secināts biedrības "Business Against Shadow Economy" pētījumā "Iedzīvotāju parādsaistību apjoms un ietekme uz aplokšņu algu izplatību Latvijā".
"Parādi nenoliedzami ir paša cilvēka atbildība, un ir jāpastiprina instrumenti cīņai pret ļaunprātīgiem parādu nemaksātājiem, tomēr parādu piedziņas jomā jāņem vērā konkrētā cilvēka situācija, lai neiedzītu viņu parādu slazdā, kur vienīgā izeja ir alga aploksnē. Šobrīd valsts ir ieviesusi stingrākas prasības kredītu ņēmēju maksātspējas izvērtēšanai, kas ir apsveicami. Taču kreditēšana nav vienīgais veids, kā iedzīvotājiem var izveidoties parādi. Vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju ir nodokļu parādi, vairāk nekā 40 000 – parādi Uzturlīdzekļu garantiju fondam, nemaz nerunājot par administratīvajiem un kriminālajiem sodiem, parādiem par komunikāciju pakalpojumiem, autostāvvietām u. c.
Ja pašlaik valsts noteiktā summa, no kuras nevar veikt piedziņu, ir 430 eiro mēnesī (uzturlīdzekļu piedziņas gadījumā – 215 eiro) un nabadzības riska slieksnis 2017. gadā bija 367 eiro, tiek radīta ļoti liela motivācija parādniekam iziet no legālās aprites. Arī tiesu izpildītāju aptaujas dati parādīja, ka vidēji 47% parādnieku, pret kuriem sākta piedziņa, slēpj savus ienākumus, to skaitā 28% būtiski samazinās alga, 36% samazinās ienākumi bankas kontā," skaidro viens no pētījuma autoriem Juris Stinka.
Tā kā apkopotie dati liecina, ka efektīvākā metode parādu atgūšanai ir kvalitatīva komunikācija ar parādnieku un savstarpēja vienošanās par parāda atmaksas grafiku, pētījuma autori rosina izvērtēt, vai nav jāpārskata atsevišķi normatīvie akti, kas sniegtu iespēju parādu iekasētājiem no valsts puses brīvāk novērtēt konkrētā parādnieka iespējas un vienoties par garāku periodu parāda nomaksai.
"Ārpustiesas piedzinēji ar parādnieku var vienoties par brīvprātīgu parādu atmaksu līdz pat divdesmit gadiem, taču Valsts ieņēmumu dienests – lielākoties līdz trim gadiem. Līdz ar to uzskatām, ka ir jāpilnveido normatīvie akti, kas iestādēm bez īpaša apgrūtinājuma un izmaksām sniegtu iespēju jebkurā parāda iekasēšanas stadijā, arī tad, ja lieta nodota zvērināto tiesu izpildītājam, vienoties ar parādnieku par reālu parāda atmaksas grafiku," rosina pētījuma autore Ināra Pētersone.
Uzturlīdzekļu garantijas fonda dati liecina, ka no 41 tūkstoša parādnieku strādā tikai nepilni 9 tūkstoši, no kuriem 46% saņem algu, kas mazāka par 430 eiro. Lai parādniekus atgrieztu legālajā darba tirgū, ir jārada iespēja legāli strādāt un ļaut vienoties ar kreditoru par parāda saprātīgu atmaksas grafiku, atstājot parādnieka rīcībā vismaz tik daudz līdzekļu, kas ļauj apmierināt elementāras vajadzības, norāda pētījuma autori.
"Ir jāpārskata summa, no kuras nevar veikt piedziņu uzturlīdzekļu parādniekam, pretējā gadījumā tas turpinās stimulēt nelegālo darbu un aplokšņu algas darbspējīgu cilvēku vidū. Liela daļa no šiem cilvēkiem strādā nelegāli, nemaksā nodokļus, bet izmanto to pašu infrastruktūru, ko tie, kuri maksā nodokļus, turklāt no šiem nodokļiem tiek maksāti arī uzturlīdzekļi nodokļu nemaksātāju bērniem. Apstākļos, kad darba devējiem trūkst darba roku, nedrīkst būt atrunas, ka nevar atrast darbu. Lai no šī bezdibeņa izrautos, valstij jābūt atbildīgai un jādod iespēja tiem cilvēkiem, kuri vēlas no tā izrauties, to arī darīt. Iespējams, ka valstij jāvērtē, vai nav nepieciešams ieviest mehānismu, kad pie noteiktiem nosacījumiem, piemēram, parādniekam, kurš sabiedrībai parādā par nesamaksātiem nodokļiem, nesamaksātiem uzturlīdzekļiem bērniem, veicot noteikta apjoma sabiedrisko darbu, daļa no parāda tiek "atprečota"," norāda I. Pētersone.
Vienlaikus pētījuma autori norāda, ka nepieciešams lielāks, mērķtiecīgāks valsts un pašvaldības atbalsts, maznodrošinātiem iedzīvotājiem nonākot kritiskā situācijā, piemēram, neatliekamu veselības problēmu risināšana, dzīvesvietas zaudēšana, nepieciešams izvērtēt, vai nav jāievieš bezprocentu sociālie aizdevumi. Turklāt nepieciešams pilnveidot jau izveidotajos dažādajos valsts, pašvaldību, komersantu reģistros uzkrātās informācijas apmaiņu, efektīvāku tālāku datu izmantošanu, kas palīdzēs objektīvāk novērtēt fizisko personu parādu apjomu, struktūru, paradumus, izstrādāt un likumdevējam piedāvāt efektīvākas metodes precīzāk mērķētām iedzīvotāju grupām parādu atgūšanai.
Pētījums "Iedzīvotāju parādsaistību apjoms un ietekme uz aplokšņu algu izplatību Latvijā" veikts laika periodā no 2019. gada 1. jūlija līdz 2019. gada 11. oktobrim, to veica biedrības "BASE" eksperti Juris Stinka un Ināra Pētersone.
"BASE" ir nevalstiska biedrība, kas apvieno valsts pārvaldes, uzņēmēju un akadēmiskos ekspertus ar mērķi veidot kvalitatīvu un konstruktīvu piedāvājumu ēnu ekonomikas problēmas risināšanai valstī. Par biedrības mērķiem noteikta ilgtspējīga valsts tautsaimniecības izaugsme un godīgas, konkurētspējīgas uzņēmējdarbības vides veidošana.
