Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.
Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?
Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.
Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.
Otra problēma, ka tie, kas savulaik bija aktīvi, savu aktivitāti ļoti veiksmīgi vērsa uz iekšējā tirgus pārdali. Panāca stabilas un kontrolējamas naudas plūsmas, tomēr savā veidā degradēja sevi, jo kļuva nespējīgi darboties ārpus Latvijas. Nesen runāju ar baņķieriem, un mēs atklājām muļķīgu situāciju. Saka, ka ir gatavi dot, bet nevajag jau! No otras puses, runāju ar uzņēmējiem, un varu pateikt, ka viena daļa ir zaudējusi ticību, ka naudu var dabūt! Baidās, ka paņems, bet tirgus sagriezīsies kājām gaisā, un tad paspēlēs visu! No šī nāves punkta ir jātiek ārā. Tas nav stāsts tikai par šodienu, kad ir inflācija, ekonomikas bremzēšanās un neskaidrība enerģētikā. Tas jau ir ilgstoši. Būtībā pēc 2008. gada krīzes uzņēmēji nav lāgā atguvušies. Nav tās degsmes un riska apetītes, kas bija iepriekš. Salīdzinoši lietuvieši ir daudz aktīvāki, to varu no personīgās pieredzes pateikt. Viņi vispirms dara un tad sāk gudrot, vai kaut kas ir nepareizi, mēs desmit reizes domājam un tā arī neizdarām, un patlaban tas kļūst kritiski.
Roberts Idelsons: No Signet Bank portfeļa puses paskatoties, lielākā daļa bankas kredītu ir nodrošināti ar nekustamajiem īpašumiem – nevaru teikt, ka mums ir daudz kreditēšanas darījumu, kad finansējums tiek piesaistīts iekārtu iegādei vai ražošanas attīstībai. Vēl retāk ir piemēri, kad uzņēmēji grib paplašināties ārzemēs, nopirkt kādu konkurentu. Skaidrs, ka mēs kā baņķieri ļoti gribētu, lai klientiem būtu ambīcijas. Mēs Signet Bankā esam ambiciozi – attīstām jaunus produktus, veicam M&A darījumus, meklējam jaunas iespējas izaugsmei un attīstībai. Skaidrs, ka arī gribam, lai mūsu klienti darbojas līdzīgi. Finansējums šādām aktivitātēm ir pieejams, turklāt ne vienmēr ir jāskatās tikai bankas kredīta virzienā, ir arī kapitāla tirgi, riska kapitāls, Altum atbalsta programmas. Proti, finansējuma pieejamība ir laba.Kas par vainu? Ambīciju un vīzijas trūkums ir viena lieta. Otra, manuprāt, ir zināšanu trūkums! Proti, ambīcijas ir, eju uz banku un nesaprotu, kādēļ banka finansējumu nedod. Nedod, jo bankas kredīts konkrētai lietai, iespējams, neatbilst regulējumam, bankas iekšējai politikai – respektīvi, nedrīkst dot banka tādu kredītu! Ja runājam vien par bankas kredītu, tad tas nespēj apmierināt visas vajadzības, jo riski nereti pārsniedz to, kas ir atļauts. Bet, neskatoties uz to, ka bez bankas kredīta ir pieejami arī citi finansējuma veidi, uzņēmēju zināšanu par finansējuma veidiem trūkums bieži vien neļauj tās citas iespējas izmantot. Šie divi elementi ir tie, kas traucē.
Daiga, sakiet, kāda ir aktivitāte biržā, ko var pateikt no praktiskās darbības par ambīcijām un riska apetīti?
Daiga Auziņa-Melalksne: Pirmkārt biržai ir piemēroti tikai tādi uzņēmumi, kuriem ir ambīcijas un kuri ir gatavi augt! Proti, ir tādi, kuriem ir vajadzīga nauda, un ir tādi uzņēmumi, kuri vienlaikus ir caurspīdīgi un ar labu pārvaldību. 20 gadu vēsturē paskatoties, es piekrītu tam, ko Andris saka, ka notika vietējā tirgus pārdale, neradot jaunas vērtības. Savā veidā tas sabojāja uzņēmējdarbības vidi. Tajā pašā laikā gribu teikt, ka pēdējos piecos septiņos gados ir parādījušies ļoti daudzi labi, cerīgi un uz izaugsmi orientēti uzņēmumi. Ir izaugusi jauna uzņēmēju paaudze ar labām zināšanām, kuriem ir ambīcijas un vēlme audzēt biznesu, kā arī redzējums, kā izaugsmi sasniegt.
Piemēram, akciju emisijas – Madara Cosmetics, Hansa Matrix, Virši-A, Delfin Group. Obligāciju emisiju ir daudz, visas pat nevarēšu nosaukt. Kāda ir biržas priekšrocība? Ja vienu reizi esi izdarījis to sarežģītāko, rakstījis prospektu, ticies ar investoriem, katra nākamā reize, kad vēlies piesaistīt kapitālu, ir ātrāka un vienkāršāka. Piemēram, pavisam nesen biržai pievienojās uzņēmums STORENT Holdings. Celtniecības tehnikas noma. Kāda ir pirmā asociācija ar celtniecības tehnikas nomu? Tumšs putekļains angārs un skaidras naudas norēķini, kaut kā tā! Bet te Latvijā ir dzimis brīnišķīgs uzņēmums, kurš strādā ar jaunajām tehnoloģijām. Uzņēmuma akcionāri ir Latvijas uzņēmēji. Uzņēmums būtībā veicina visas nozares attīstību. Viņi plāno paplašināt šo biznesu! Igaunijā, starp citu, uzskata, ka tas ir viņu uzņēmums. Es kopskatu nezīmētu tik drūmu, jo ir uzņēmēji, kuri ir gatavi augt un piesaistīt izaugsmes kapitālu, jo sevišķi pēdējā laikā. Šie uzņēmumi piesaista kapitālu biržā un līdz ar to kļūst interesantāki arī bankām. Ir daudz pozitīvu lietu.
Roberts Idelsons: Es piekrītu, ka ir daudz labu lietu, to parāda arī Signet Bank organizētās obligāciju emisijas, kas ir veiksmīgas. Tādēļ nereti kremt, ka publiskajā telpā parādās informācija, ka bankas nekreditē, ka nodokļi augsti, valdība slikta. Proti, tas savā veidā ir arī stāsts par ambīcijām. Kā mēs gribam dzīvot? Visu laiku meklēt iemeslu, kādēļ kaut kas nav izdevies, jo viss ir slikti? Mēs varam teikt, ka glāze ir pustukša, bet varam arī, ka puspilna. Šķiet, ka zināmā mērā runa ir arī par kopējo informācijas plūsmu, kas ietekmē uzņēmēju noskaņojumu.
Jau daži no jums iesāka tēmu par finansējuma pieejamību. Ir daži, kuriem izdodas biržā, tomēr kā kopumā vērtējat Latvijas uzņēmumus viņu finansējuma meklējumos, jauniesācējus? Vispirms par biržu – vai nauda tieši šobrīd ir pieejama?
Daiga Auziņa-Melalksne: Manuprāt, izņemot kādus globālās krīzes brīžus, nauda vienmēr ir pieejama. Jautājums ir tikai par naudas cenu un pašu projektu, kuram naudu cenšas piesaistīt. Ir projekti, kuros var maksāt augstu cenu par kapitālu, ir tādi, kuros to nevar izdarīt. Tas, ko vēlos uzsvērt, - tirgi ir ļoti svārstīgi. Man šķiet, ka uzņēmējam jāsaprot visas iespējas un jāapzinās paveicamie mājasdarbi katram kapitāla piesaistes veidam. Tā, piemēram, vietējā Nasdaq birža sniedz iespēju vietējiem uzņēmumiem efektīvā veidā piesaistīt kapitālu. Ārvalstu uzņēmumiem visbiežāk ir bagāti mātes uzņēmumi, tādēļ vietējā birža ir piemērota tieši vietējiem uzņēmumiem. Ja nāk uz biržu, tad kas ir jāizdara, lai finansējums būtu pieejams? Ja ir caurspīdīgs uzņēmums ar labu pārvaldību un atpazīstamu zīmolu, tad nauda ir. Lielākā bēda ir, ka nereti uzņēmēji saka, ka viņiem nav laika par to domāt, jo ir citas prioritātes. Nereti veicu tādus testa zvanus. Redzu, ka ir labs uzņēmums, aiziešu parunāties. Šajās sarunās uzņēmēji atzīst, ka ir dzirdējuši par Madara Cosmetics, par Virši-A. Izstāstu, kas ir biržas kapitāla priekšrocības, kas jāizdara, un, ja rezultātā uzņēmums ir gatavs aprunāties ar investīciju banku, parunāt par savām iespējām, tad notiek tālāka darbība.
Signet Bank viens no darbības profiliem ir obligāciju emisijas. Varat komentēt? Kāda ir naudas pieejamība?
Roberts Idelsons: Ar pieejamību noteikti ir, kā jau Daiga sacīja: tirgi ir svārstīgi. Atceramies, kas notika pēc 2008. gada krīzes, kad bankas vispār naudu neaizdeva! Tas pats notika kapitāla tirgos. Ir brīži, kad naudas ir daudz, - pirms pandēmijas tā bija. Šobrīd naudas ir palicis mazāk, tā ir kļuvusi dārgāka. Gan banku kredīti, gan obligācijas ir kļuvušas vismaz par 2-3% dārgākas. Tie, kuri emitēja obligācijas pirms diviem gadiem, to varēja paveikt par vienu cenu, bet šobrīd tā ir lielāka. Obligācijas ir tikai viens no veidiem, kā naudu var iegūt, tam paralēli pastāv virkne citu finansēšanas avotu, kurus, starp citu, var lietot kombinēti. Šis arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs izveidojām Kapitāla tirgus akadēmiju, kur jebkurš uzņēmējs var atnākt un dienas garumā paklausīties reālus pieredzes stāstus un profesionālu informāciju par kapitāla tirgu, tā piedāvātām iespējām, to praktiska pielietojuma variantiem saprotamā valodā, pie tam absolūti bez maksas. Es domāju, ka katrs uzņēmējs vēlas uzzināt kaut ko jaunu un noteikti var izbrīvēt vienu piektdienu sava redzes loka paplašināšanai. Varbūt uzreiz šīs zināšanas nebūs pielietojamas, bet nākotnē tās noteikti noderēs. Esmu par to, lai uzņēmēju finanšu pratība uzlabojas, tā Latvijā visi dzīvosim labāk. Nākamā Kapitāla tirgus akadēmija notiks 12. septembrī, aicinu tos, kuri grib zināt, - apmeklēt. Pieteikšanās bankas mājaslapā.
Andri, kā ir ar uzņēmēju finanšu pratību un galvenais jau - ar gatavību mācīties?
Andris Bite: Līdzīgi kā ar uzņēmēju garu, bet vispirms iebildīšu Robertam par kritiku informācijas plūsmā. Es nepiekrītu, ka no kritikas vajadzētu atteikties pavisam. Kad ir slikti, tad ir, un tas ir jāsaka! LDDK atļaujas kritizēt gan valsts sistēmu, gan teikt to, kā jūtamies bankās. Tajā pašā laikā daudz darām. Proti, neapzinoties savas vājās vietas, mainīties nav iespējams.
Runājot par zināšanu trūkumu, tā ir nopietna problēma. Kaut vai man pašam zināšanu par reāliem riskiem, ne iedomātiem, piesaistot finansējumu jaunu tirgu apgūšanai, nav. Ar prieku paklausījos pirmo Kapitāla tirgus akadēmiju Signet Bank. Daudz ko vērtīgu ieguvu. Turklāt mans uzņēmums intensīvi strādā un attīstās. Labums šajā gadījumā ir tas, ka savus stāstus stāsta uzņēmēji, nevis banka. Arī nozarē, kurā es darbojos, ir labs piemērs, ka obligāciju emisiju var veikt arī vidējs uzņēmums, un redzams, ko tas nes līdzi un kādas ir problēmas. Šeit ir tas labums, ka pretī ir uzņēmējs, kurš godīgi pasaka un atbild uz jautājumiem pēc būtības no savas pieredzes. Tas ir daudz efektīvāk, nekā izlasīt reklāmas bukletu par obligāciju emisiju.
Pirmkārt, svarīgi ir panākt, ka uzņēmējdarbības vidē parādās vēlme riskēt. Nu taču nepakārs pie staba, ja neveiksies. Kaut gan, būsim godīgi, pakārs jau gan! Tomēr arī bankrots ir nenovērtējama skola. Manuprāt, katram uzņēmējam pirmsākumos ir noderīgi kādu reizi šo procesu pieredzēt. Problēma jau patiesībā ir sabiedrībā, ka mums vajadzētu ļaut sākt no jauna. Otrkārt, ir sabūvēti visādi filtri. Viens neder, jo bankrotējis, cits, jo strādājis ne ar to cilvēku 90-tajos. Kas atliek? Divdesmitgadnieki, kuri vēl neko nav paspējuši. Savā ziņā tas ir jautājums par tādu kā nacionālo izlīgumu. Mums nav tik daudz cilvēku, lai varētu katru otro uzņēmēju norakstīt uz mūžu kādas neveiksmes dēļ.
Daiga, kā redzat šo repliku par nacionālo izlīgumu?
Daiga Auziņa-Melalksne: Pēdējā laikā lietas arī mainās. Biržā cilvēki raugās uz konkrēto uzņēmumu, kurā ieguldīt vai nē! Vai ir ticība biznesa projektam? Pateicoties arī Signet Bank, mums šobrīd ir samērā daudz veiksmes stāstu. Tie ir gandrīz katrā nozarē.
Par to kāršanu pie zvana nav ļoti jābīstas. Proti, banka jau analizē konkrēto uzņēmumu un tā piemērotību biržai, un, ja tas neder, tad neviens par šīm sarunām neuzzinās, tās paliks starp banku un uzņēmumu. Es piekrītu, ka kopumā Latvijā ir ļoti noraidoša attieksme pret tiem, kuri bijuši neveiksmīgi. Veselīgai uzņēmējdarbībai spēja pārvarēt šīs neveiksmes ir ļoti nozīmīga, jo dienas beigās vieta izaugsmei ir tikai ārpus komforta zonas, tad, kad patiešām ir problēmas. Nav pamata visu slēpt, jāstāsta savs stāsts atklāti. Atcerieties uzņēmēju Jāni Bērziņu, kuram piederēja Stenders? Viņš godīgi izstāstīja, kā viņam gājis. Kāda bija reakcija? Ārprāts, kāds stāsta par savām neveiksmēm! Gribam jau tikai stāstīt par Everesta virsotnes iekarošanu! Kas bijis līdz virsotnei, kādi klupieni un kritieni, to labāk nē! Es gan domāju, ka šī stigma jau beidzas un jaunie uzņēmēji nav tik ļoti saspringuši par savām neveiksmēm. Vecajiem ir šī iedoma, ka par katru cenu visu laiku jābūt veiksmīgiem, lai gan zinām jau, ka tas nav iespējams.
Vienmēr ir jautājums par nākotni, ja esam apzinājušies šodienu. Ko vajadzētu darīt, lai būtu labāk nekā šobrīd? Gan biržai, gan uzņēmumiem, gan bankām, gan valstij kopumā?
Andris Bite: Patiesībā tikai kopīgs projekts ar lielu vērienu var veidot šo nepieciešamo uzrāvienu. No valsts puses neapšaubāmi uzdevums ir izveidot sistēmu, kurā uzņēmējdarbības vide būtu kā auglīga augsne. Lai mēs būtu vienlīdz konkurētspējīgi! Nevajag siltumnīcas apstākļus! Gadiem ilgi maksājam darbaspēka nodoklī vairāk nekā kaimiņi. Otrs valsts uzdevums būtu radīt sapratni sabiedrībā, ka uzņēmējs nav slikts cilvēks, tieši otrādi. Kamēr šis sapratnes nebūs, kamēr nebūs sasaistes skolotāja algai ar vietējo uzņēmumu, tikmēr mēs klibosim. Sabiedrisko domu vai viedokli veido lēnām, un uzreiz jau nekas nesanāks, bet tas ir jādara! Uzņēmējam ir jāsajūtas vajadzīgam un novērtētam.Uzņēmējiem ir jābeidz sisties par iespējām kaut ko pārdot vietējās lielveikalu ķēdēs, ir jādomā par eksportu! Tā ir vienīgā iespēja tik mazā valstī kā Latvija. Vai nu eksportē, vai arī mirsti!
Runājot par finansējuma lietām, pirmkārt ir noderīgi saprast, ka ir lieli uzņēmumi ar pieredzi, ar tirgiem, ir vidēji un mazi. Šie lielie ir jāiedrošina spert kvantitatīvus soļus – piemēram, nopirkt uzņēmumu Eiropā un pārcelt uz Latviju. Vidējo un mazo uzņēmumu segmentā ir pilnīgi citi uzdevumi. Viņu problēma, tā, kuras dēļ saka, ka nav laika, patiesībā ir, ka šie uzņēmumi nereti uz banku iet nevar, jo bilancē ir kādas vecas lietas, ir kāda pelēka alga vai vēl kāda ķibele. Vienkāršoti runājot, šim uzņēmumam vajadzētu piedāvāt tādu kā treneru komandu, kas ceļu iezīmē un parāda priekšā, kā nonākt pie situācijas, kad uz banku pēc kredīta var doties. Potenciāls ir daudziem uzņēmumiem, bet viņi netiek ārā no ikdienas problēmām. Kaut vai man labi zināms uzņēmums, eksportspējīgs, strādā 15 metinātāji, rada lielu pievienoto vērtību. Problēma – pirmdienā uz darbu atnāk septiņi no 15 darbiniekiem.. Nu nevar viņš uz banku vai biržu doties, nekas nesanāks. Pats viņš netiks galā, ir jāpalīdz, ar pirkstu jāparāda. Daudzas lietas ir elementāras. Kapitāla pietiekamības jautājumi, algu sistēma, motivācijas sistēma - tas viss ir kopīgs daudziem uzņēmumiem. Ja kopā sanāktu finanšu iestādes, uzņēmēju organizācijas, tad uztaisītu tādu komandu.
Kam to vajag, un kāds būtu efekts?
Andris Bite: Latvijā ir aptuveni 1000 uzņēmumu, kuri eksportē produkciju vairāk nekā par 1 miljonu eiro. Te katram var uztaisīt individuālu pieeju - kā viņš no sava miljona tiek līdz 4 miljoniem. Salīdzinoši lielam uzņēmumam kā manam tikt no 80 miljonu apgrozījuma līdz 160 miljoniem ir ļoti smagi. Var to 10 gadu laikā panākt, dabiski augot vai arī nopērkot kaut ko ļoti lielu. Šādam divu miljonu eksportētājam panākt apjoma dubultošanu ir daudz vienkāršāk, bet kopējais efekts Latvijai, ja tā gadītos visiem 1000 uzņēmumiem, būtu patiešām lielisks. Mēs šo faktu, ka aktīvo uzņēmumu ir pamaz, varam arī uztvert kā iespēju. Proti, katram ir iespējama individuāla pieeja.
Daiga, jūsu nākotnes redzējums, darāmie darbi, lai būtu labāk, vairāk, ātrāk?
Daiga Auziņa-Melalksne: Manā skatījumā valstij piederošo uzņēmumu skaits ir pārāk liels. Īsta attaisnojuma tam patiešām nav. Tas iespaido arī kopējo uzņēmējdarbības vidi. Vieniem ir vieni noteikumi, citiem ir labāki. Dienas beigās ir tā, ka šiem valstij piederošajiem uzņēmumiem nav izaugsmes stratēģijas, jo akcionārs viņiem to neprasa. Ja dividendēs kaut ko atnes, tad ir labi. Lūk, uz Dienas Biznesa vāka virsraksts: “Ignitis Group ambiciozi plāni arī Latvijā!” Visticamāk, ka Lietuvas vai Igaunijas presē neizdosies atrast virsrakstus par Latvijas valsts kompāniju ambīcijām.
Mums ir unikāla iespēja kļūt par enerģiju eksportējošu valsti. Skaidrs, ka vajadzīgs kapitāls. Jābeidz spaidīties pa politiskajiem gaiteņiem un jāpieņem lēmumi! Nauda ir pieejama. Man šķiet, ka vēl viena lieta, ko vajadzētu mainīt, ir birokrātija, milzīgā birokrātija. Man ir iegūtas vairākas augstākās izglītības, un es saņemu vēstuli no valsts iestādes. Teikšu atklāti - ir grūtības saprast, ko viņi vēlas pateikt. Teksta ir daudz, bet jēgas nav! Pieņemu, ka uzņēmēju šādas vēstules vienkārši kaitina, tas nestiprina lojalitāti. Vajadzētu atbildēt pēc būtības, nevis atrakstīties. Visbeidzot, politiķiem vajadzētu skaidrot savus lēmumus sabiedrībai, medijiem, tā, lai saprotams, kāpēc tas tika nolemts. Tad ir arī cita attieksme, tos pieņemot. Ja lēmumus pieņem, tad nevajag baidīties tos paskaidrot. Piemērs ne no ekonomikas, bet no veselības aprūpes. Kas mums īsti ir ar tām dzemdību nodaļām reģionos? Mēs tās taisām ciet? Pieņemam lēmumu, ka taisām ciet, jo nav pieprasījuma un kvalificētu speciālistu! Divas dienas vēlāk - atstājam! Ko tas īsti nozīmē? Pieņem lēmumu, kas nebija rūpīgi izsvērts un pamatots? Padomdevēji tad neder. Iznāk, ka paši nesaprot, ko lemj. Tas grauj lēmuma pieņēmēju reputāciju pēc būtības. Sabiedrība saprot tikai vienu, ka, skaļāk bļaujot, var lēmumu izbeigt! Līdzīgi par vēja parkiem Pāvilostā. Nenopietni šādi lēmumi izskatās.
Andris Bite: Nupat izskanējušais Sadales tīklu stāsts ir izcils piemērs - no samērā aktīvas reakcijas un skaidri noteiktiem tarifiem izdomāt ieslēgt atpakaļgaitu, nevis izskaidrot, kāpēc šie tarifi ir tādi, kādi tie ir. Viss maksā tik, cik maksā!
Daiga Auziņa-Melalksne: Lēmumu pieņēmi, tad stāvi un krīti par to, jo pieņēmi tādēļ, ka tas bija pārdomāts lēmums! Tam ir argumentācija! Nepatiks visiem pēc kārtas, tas ir saprotams, bet lēmuma pieņēmējs nav 5 eiro naudas zīme. Visiem neizpatikt, tāds darbs.
Visas sarunas gaitā nopratu, ka viens no trūkumiem ir zināšanas par kapitāla tirgu, finanšu iegūšanas procesu. Signet Bank jau organizē regulāras Kapitāla tirgus akadēmijas dienas nodarbības. Esat gatavi paplašināt darbību, darīt vairāk?
Roberts Idelsons: Es piekrītu, ka Latvijā uzņēmumu nav tik daudz un nav pārāk sarežģīti apzināt visus, kuri vēlas, un tiešām paplašināt iespējamo konsultāciju loku, raksturu, jo sevišķi, ja talkā nāk darba devēju organizācija un finanšu institūcijas. Es domāju - noteikti var izstāstīt bāzes lietas, lai ir iespējams realizēt savas ambīcijas. Tas pamatā ir jautājums par sociālo komponentu, ja runājam par vietējā biznesa vides attīstību. Mēs esam gatavi ieguldīt resursus, lai Latvijas uzņēmējiem palīdzētu ieraudzīt jaunas iespējas. Protams, nepieciešamība ieraudzīt arī šo uzņēmēju vēlmi saņemt informāciju un atbalstu, to, ka viņiem tas tiešām ir nepieciešams. Ir vajadzība mainīt pustukšās glāzes paradigmu uz puspilnu. Piemēram, mūsu Latvijas valsts uzņēmumi konkurē pašu mājās ar kaimiņvalstu valsts uzņēmumiem tā vietā, lai darītu to viņu teritorijā. Zināmā mērā tas attiecas arī uz privāto sektoru. Es uzskatu, ka mums kā nācijai un katram individuāli ir jādomā, kā darīt kaut ko ārpus ierastā rāmja, tai skaitā ārpus Latvijas robežām.
Daiga Auziņa-Melalksne: 12. oktobrī notiks lieliska Baltijas Kapitāla tirgus konference, kuru organizē Signet Bank kopīgi ar Cobalt, biržu un virkni citu partneru. Šeit būs daudz pieredzes stāstu arī no Lietuvas un Igaunijas. Pieņemu - šī konference varētu būt laba vieta domu apmaiņai un tālākajiem plāniem arī uzņēmēju finanšu pratības veicināšanai. Patiesībā jau šobrīd gan Signet Bank Kapitāla tirgus akadēmija, gan Latvijas Bankas Smilšu kaste ir vietas, kur daudz ko var uzzināt. Ir tikai jāaiziet. Kamēr vēl nav tapusi Andra ierosinātā treneru grupa, ir iespēja nākt uz biržu, un mēs noteikti savedīsim kopā ar speciālistiem, kas palīdzēs. No uzņēmējiem sagaidām lielāku atvērtību!
#1/3
Bet, neskatoties uz to, ka bez bankas kredīta ir pieejami arī citi finansējuma veidi, uzņēmēju zināšanu par finansējuma veidiem trūkums bieži vien neļauj tās citas iespējas izmantot.
Roberts Idelsons, Signet Bank valdes priekšsēdētājs
#2/3
Pēdējos piecos septiņos gados ir parādījušies ļoti daudzi labi, cerīgi un uz izaugsmi orientēti uzņēmumi. Ir izaugusi jauna uzņēmēju paaudze ar labām zināšanām, kuriem ir ambīcijas un vēlme audzēt biznesu, kā arī redzējums, kā izaugsmi sasniegt.
Daiga Auziņa-Melalksne, NASDAQ Riga vadītāja
#3/3
Ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev.
Andris Bite, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis
