Jordānija ir labs tūrisma galamērķis ģimenei ar bērniem, jo tā ir diezgan droša Tuvo Austrumu valsts, kur ir iespēja apskatīt vēsturi klātienē
Kāpēc turp doties?
Mēs ar vīru Māri gribējām aizbraukt uz kādu tālāku galamērķi tieši ar bērniem. Gribējām viņiem parādīt kaut ko mazliet citādu, nekā viņi ir redzējuši līdz šim, un izvēlējāmies Jordāniju, jo likās, ka tas ir piedzīvojumiem bagāts galamērķis, ļoti atšķiras no tā, ko bērni ir redzējuši Eiropā, vienlaikus šī ir reģionā teju vai drošākā vieta, ja neskaita slēgtās kūrortu zonas. Mēs savā laikā esam diezgan daudz ceļojuši Tuvo Austrumu reģionā, arī vienā no saviem pirmajiem ceļojumiem divatā bijām Omānā, un mums no tā ir siltas atmiņas.
Braukt kā ģimenei uz Tuvajiem Austrumiem patiesībā ir lielisks ceļošanas formāts. Kultūrās ar salīdzinoši konservatīvu vai tradicionālu sabiedrību ceļotāji ar bērniem ir lielā cieņā, nav nekādu iespējamo problēmu vai jautājumu, kādus varētu uzdot individuāliem ceļotājiem vai jauniem pāriem. Jutāmies pietiekami droši doties arī ārpus standarta tūristu takām. Bērni vietējiem ļoti patīk, visi vēlas ar viņiem parunāties, kaut ko simbolisku uzdāvināt, parādīt telefonā paši savus bērnus un pastāstīt par viņiem. Šķiet, brīžiem mūsu bērni bija pat mazliet samulsuši no tā, cik liela uzmanība viņiem tika pievērsta, piemēram, tur katrs viesmīlis centās pajautāt pašam bērnam, ko viņš vēlas, kamēr Eiropā tomēr ierasts, ka personāls runā tikai ar pieaugušajiem. Protams, jārēķinās, ka, ceļojot ar bērniem, viss notiek lēnāk un ir jāpielāgojas, visu darījām viņu tempā un arī aktivitātes pielāgojām viņu interesēm.
Jordānija ir viena no vietām, kuras teritorija piedzīvojusi neskaitāmus lielāku un mazāku kultūru uzslāņojumus – sākot ar vietējām ciltīm un beidzot ar grieķiem, romiešiem un turkiem, dažādu ticību periodiem. Tuvo Austrumu valstīs ir aizraujoši un nedaudz biedējoši, ka ir iespēja ieraudzīt aizvēsturiskus zīmējumus, kas radīti pirms mūsu ēras, līdzās hellēņu kultūrai, islāma pirmsākumu paliekām, krustnešu pēdām, turku varenībai un aizvakardienas grafiti. Ir apbrīnojami piedzīvot šo kultūras nepārtrauktību.
Kad turp labāk doties?
Jordānijā bijām astoņas dienas. Kopumā valsts ir diezgan maza, un astoņās dienās to var apbraukāt no viena gala līdz otram, lai iegūtu pietiekamu priekšstatu. Tomēr tur ir neskaitāmas kultūras un dabas bagātības, lielāki piedzīvojumu meklētāji šajā zemē atradīs, ko darīt un redzēt arī mēneša garumā. Mēs bijām decembra sākumā, negribējām ceļot karstumā un tūrisma sezonā, tāpēc apzināti braucām nedaudz vēsākā periodā. Ceļošanai klimata ziņā ideāls būtu arī novembris un agrs pavasaris, bet jārēķinās, ka tad brauc lielākā daļa tūristu.
Šis ceļojums bija atsevišķs piedzīvojums saistībā ar to, ka gan man, gan vīram ir savs uzņēmums un mēs nebijām abi vienlaicīgi bijuši tik ilgā ceļojumā bez pārliecības, ka būsim sasniedzami un kāda būs situācija ar internetu – bija vien jāpaļaujas, ka kolēģi tiks galā.
Ko tur var redzēt?
Sākumā aizlidojām uz Jordānijas galvaspilsētu Ammānu, tur bijām sarunājuši šoferi, kurš ģimeni aizveda uz valsts otru galu – pilsētiņu Akabu, kas atrodas pie Sarkanās jūras, tieši blakus Izraēlas kūrortam Elata. Tā kā mums bija ģimenes kompromiss, sākām ar divām dienām siltumā pie baseina. Šajā pilsētā ir krietni siltāks nekā pārējā valstī, arī decembrī Akabā bija gana karsts.
Pēc tam turpinājām lēnu ceļu atpakaļ uz valsts «augšu». Vispirms devāmies uz Wadi Rum tuksnesi, kur palikām beduīnu nometnē starp klintīm. Tur pierādījās, ka bērni viegli pielāgojas, un viņiem nevienā brīdī nebija jautājumu par to, kāpēc vienā dienā viņi peld baseinā un pavada nakti lielā viesnīcā, bet nākamajā naktī guļ tuksneša vidū aukstumā un ēd humusu, sēžot uz grīdas. Bērni ir ļoti elastīgi, un bieži vien vecāki tikai lieki satraucas.
Naktī piedzīvojām pērkona negaisu tuksnesī. Nākamajā rītā pie mūsu telts bija izveidojusies upe. Protams, dienas laikā ūdens strauji uzsūcās, bet tik un tā bija pārsteigums redzēt šādu parādību tuksnesī, kas patiesībā ir ļoti dažāds. Tur ir gan milzīgas smilšu kāpas, gan sarkanas klintis, gan zaļi koki un brīžiem arī daudz ūdens.
Man kā vēstures fanei obligāts apmeklējuma galamērķis bija akmens pilsēta Petra, kas ir viens no pasaules brīnumiem, ko, līdzīgi kā ar Monas Lizas gleznu, cilvēki vēlas reizi dzīvē redzēt. Protams, Petra ir izteikti tūristiska, un arī ārpus aktīvās sezonas tur bija pilns ar cilvēkiem. Ja ar to rēķinās, tas pat ir savā ziņā interesanti un smieklīgi. Vietējie labi zina, kas cilvēkiem patīk, tāpēc tur varēja iegādāties Indiana Džounsa pātagas ar 25% atlaidi u.tml. Starp citu, daļa filmas Indiana Džounss ir filmēta tieši tur, un šī ir iespēja sekot Harisona Forda un Šona Konerija pēdās.
Aizbraucām uz ļoti jauku pilsētiņu Madeba, kas atrodas netālu no galvaspilsētas. Tā ir izstaigājama, tūristiem draudzīga pilsētiņa. Palikām necilā viesnīciņā Miriam Hotel, bet tā pieder ģimenei, un visi bija ļoti pretimnākoši, sarunāja mums visus nākamos braucienus, pastāstīja, kur jāiet, kas jāredz, kas jānogaršo. Ģimenes viesnīcas šeit ir ļoti populāras, tas ir lielisks veids, kā iepazīt vietējo vidi, cilvēkus un vietas. Braucot organizētā ceļojumā, ir diezgan grūti nokļūt līdz šādai patiesai pieredzei, nevar tik viegli iedraudzēties ar vietējiem cilvēkiem.
Jordānijā ir bagāta kultūras vēsture, arī kontekstā ar reliģisko aspektu. UNESCO punkti tur ir teju vai uz katra stūra. Piemēram, Madebā ir apskatāma pasaulē vecākā mozaīkas karte, kur redzams viss reģions. Šī karte ir pasaules brīnums, tā sastāv no diviem miljoniem gabaliņu. Tā izgatavota ap sesto gadsimtu, un tajā parādītas detaļas, kas minētas Bībelē.
Mums kā eiropiešiem, kas pieraduši pie rūpīgi atjaunotām jūgendstila ēkām un cieņpilni sargātām vēsturiskām alām, brīžiem šķita mazliet mulsinoša vietējā pieeja – piemēram, sensenas kolonnas salīmēt atpakaļ ar betonu. Līdzīgi mozaīka ir pārnesta uz citu vietu, bet tukšās vietas aizlīmētas, kā nu mācēts.
Aizbraucām arī uz Mount Nebo. Saskaņā ar Bībeli Mozus veda ebrejus cauri tuksnesim un no šī kalna viņi redzēja Apsolīto zemi. Jordānija ir ļoti populārs galamērķis kristiešiem, jo šeit atrodas ļoti daudz Bībelē pieminētu vietu – Jēzus kristīšanas vieta Jordānas upes krastā, Mozus apbedīšanas vieta utt.
Ceļojumu noslēdzām Ammānā, kur izpētījām tirdziņus, iepirkām suvenīrus, apskatījām dažādu periodu drupas. Tā ir pastaigām ļoti draudzīga pilsēta, teju viss ir gājiena attālumā. Pielāgojoties bērnu interesēm, bijām jaunajā Jordānijas muzejā, kas ir bērniem ļoti draudzīgs, un auto muzejā, kur var apskatīt automobiļus, kas pieder karaliskajai ģimenei, un tas caur mašīnām izstāsta Jordānijas stāstu – šajā auto brauca, dibinot neatkarību u.tml.
Kā tur pārvietoties?
Iesaku apceļot Jordāniju, sameklējot autovadītājus, kuri runā angliski. Mēs gribējām mazliet brīvības, tāpēc katru reizi sarunājām citu vadītāju, kurš mūs aizveda no vienas vietas līdz otrai. Jordānijā tūrisms ir viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm, tāpēc vadītājus var pēc atsauksmēm viegli atrast internetā, piemēram, TripAdvisor. Galvenais ir atrast tādu, kurš runā angliski, arī mēs uzticējāmies citu braucēju atsauksmēm.
Vēl viens pluss ceļot kā ģimenei – četriem cilvēkiem ir ļoti ērti, jo tas ir tieši vienas mašīnas, viesnīcas istabiņas vai beduīnu telts izmērs, nebija jāraizējas par vajadzību ekskursiju vai telti dalīt ar kādu citu. Tā kā paši visu organizējām, protams, iekūlāmies arī piedzīvojumā ar naktsmītnēm. Bijām rezervējuši viesu māju, bet saimnieks atsūtīja ziņu, ka iekļuvis negadījumā un atrodas slimnīcā, bet viņa brālēns (jāņem vērā, ka tur visi ir brāļi vai brālēni) mūs sagaidīs, bet mēs nesapratām, ka mainās arī vieta, kur paredzēts nakšņot. Viss beidzās ar to, ka nakts vidū nokļuvām vietējā Ķengaragā ārpus Petras, bez interneta, vadītājs nerunāja angliski. Palikām jocīgā dzīvoklī, kur nebija apkures un visai daudz ūdens. Beigu beigās mūs ielūdza paēst vakariņas pie dzīvokļa saimnieka brālēna tēva ģimenes.
Ko tur apēst?
Mēs ar vīru kā pieaugušie mēģinājām nogaršot dažādus ēdienus, bet arī mūsu bērniem vienmēr bija ko ēst, jo viņiem garšo humuss un pitas maize; humusu var dabūt visur.
Tā kā tur ir attīstīts tūrisms, daudzviet ir pieejami arī frī kartupeļi. Jordānijas ēstuvēs nobaudāms mikslis arī no dažādu apkārtējo tautu virtuvēm, piemēram, ļoti populāri ir libāniešu restorāni.
Izcils ēdiens ir kebabs, kurš tur ir pieejams dažādos formātos, sākot no ielas ēdiena versijas līdz dārgu restorānu līmenim. Noteikti jānogaršo vietējais falafels, un mūsu bērni atzina par labu esam arī vietējo arābu picu jeb manakish, kas ir apaļa maize ar sieru un dažādām piedevām. Protams, humuss tur pavisam noteikti ir labākais pasaulē. Daudzi reģiona ēdieni balstās sautētā gaļā, piemēram, vista vai jērs kopā ar dārzeņiem. Vienu no šī ēdiena variācijām ēdām arī tuksnesī, kur beduīni mums to gatavoja karstās smiltīs.
Jordānijas virtuvi nevar raksturot, nepieminot to, ka valstī ļoti nopietni uztver saldumus. Tie ir bezgalsaldi, uz cukura bāzes, baklavai līdzīgi izstrādājumi – ar cukura sīrupu un taukvielām piesūcināta maize, kas pieejama teju 178 dažādos veidos. Tāpat ir atrodami dažādi cepumi. Katrā veikaliņā ir kādi 15 dažādu veidu cepumi, ko viņi paši aktīvi pērk un ēd. Saldumi tur ir noslīpēti līdz pilnībai. Tur noteikti ir jāēd halva, tas ir pasaulē labākais saldums.
Man ļoti garšo kafija, un šī iemesla dēļ gan man bija grūti, jo šajā reģionā ierastā arābu vai turku kafija ir viena lieta, ko nespēju novērtēt. Ar americano viņi saprot šķīstošo kafiju, kas arī ir labākais, ko varēja cerēt atrast, lai varētu no rīta pamosties. Vienīgais interesantais izņēmums bija Mount Nebo, kas ir Vatikāna pārvaldībā – tur bija arī illy kafija, un tur to patiesi izbaudījām.
Uz ielas var nopirkt cukurniedru sulu. Tā garšo pēc tīra cukura, tāda kā vietējā Coca Cola. Reklāmas sola, ka šī sula pasargā no sirds saslimšanām, holesterīna, mazina locītavu sāpes utt.
Tas ir gaumes jautājums, bet man garšoja dzēriens sahlab, kas ir karsts piens ar riekstiem, kanēli un garšvielām.
Kādas ir cenas?
Mazajos veikaliņos šis tas ir lētāks, bet cenu līmenis ir līdzīgs kā Rīgā. Visi tūrisma pakalpojumi ir visai dārgi, visur it jārēķinās ar to, ka ir vietējo cilvēku un tūristu cena. Interesanti, ka norādītajā cenā netiek iekļauti nodokļi un gala summa ir lielāka, piemēram, saistībā ar pārdošanas, pilsētas u.c. nodokļiem. Rezultātā cena var būt pat par 25% augstāka, nekā minēts. Vietējais dinārs ir vērtīgāks par eiro, un ir diezgan viegli rēķināt, piemēram, pieci dināri ir aptuveni seši eiro.
Tur ciena skaidru naudu, un bankomāti ir uz katra stūra. Strādā gan tikai katrs trešais, bet, tā kā to ir daudz, nav grūti tikt pie naudas.
Ko tur nopirkt?
Ja ir iespēja, iesaku atvest porcelānu un paklājus. Ar rokām apgleznotās bļodas un trauki tur ir fantastiski! Paklāji ir dārgi, bet tie ir ārkārtīgi skaisti. Paši atvedām ar rokām gatavotus stikla un koka izstrādājumus, ko turpat acu priekšā grebj un apglezno. Kā jau tuksnesī, tas viss ir skaists, krāsains, spožs.
#1/12
Pērkonu ģimene Jordāniju izvēlējās kā drošu Tuvo Austrumu galamērķi, lai parādītu bērniem ko citādu nekā Eiropu. Pārējās fotogrāfijas skatāmas raksta galerijā!
#2/12
Visērtāk ceļot, noīrējot auto ar šoferi. Galvenais – izvēlēties
tādu, kurš runā angliski.
#3/12
Bērni ir elastīgi, un it viss viņiem ir interesants piedzīvojums – gan
tuksnesis, gan peldēšanās baseinā. Pirmās divas dienas Pērkoni pavadīja kūrortpilsētā Akabā pie baseina.
#4/12
#5/12
#6/12
Petra ir pielāgojusies tūristiem un piedāvā dažādas izklaides.
#7/12
Akmens pilsēta Petra ir viens no pasaules brīnumiem.
#8/12
Tirdziņā ir iespēja nopirkt arī Indiana Džounsa pātagu.
#9/12
Ammāna, skats no Citadeles uz Romiešu amfiteātri.
#10/12
Ammāna, Citadele.
#11/12
Saldumu veikals
#12/12
Saldais ēdiens uz siera bāzes, ko sauc Kunafeh.
