Pēdējo divu gadu laikā, kopš pasauli pāršalca pandēmija, darba tirgus ir piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Tās ir tieši skārušas ne tikai atalgojuma griestus, iedzīvotāju labklājības līmeni un pieprasījumu pēc darba spēka konkrētās profesijās, bet arī vidi, kurā norit darba procesi.
Vēl salīdzinoši nesen attālinātais darbs bija apzīmējums, ko varēja novērot vien atsevišķās digitālo pakalpojumu nozarēs kā finanšu vai IT sektorā. Tāpat nereti valdīja arī vispārpieņemts uzskats, ka biroja telpas, to iekārtojums un atrašanās vieta ir izšķiroši svarīgi nosacījumi produktivitātei, iekšējās kultūras iedzīvināšanai un uzvarai cīņā par talantiem, taču, neskatoties uz to, šobrīd attālinātais darbs ir kļuvis par ikdienas realitāti jau vairāk nekā piektajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri savus tiešos pienākumus lielākoties veic, atrodoties mājās vai citā darba apstākļiem atbilstošā vietā.
Tomēr, ja vēl 2020. gadā tas šķita kā īslaicīgs pagaidu risinājums savstarpējo kontaktu samazināšanai, tad šodien jau ir kļuvis diezgan skaidrs, ka attālinātais darbs ir pavisam reāla mūsu sabiedrības nākotne lielā daļā nozaru, ar ko saskarsimies arī turpmāk, kad pandēmijas izraisītā ārkārtas situācija, jācer, būs norimusi pavisam.
Starptautiskos uzņēmumos kā Adobe, Reddit, Shopify, Verizon un virknē citos iespēja strādāt no jebkuras vietas pasaulē tikusi piekopta jau gadiem, taču jāsecina, ka Latvijā šāda pieeja ilgtermiņā aizvien ir vēl tikai attīstības fāzē. Piespiedu mājsēde šo procesu viennozīmīgi ir krietni vien paātrinājusi, taču cik daudzi vietējie uzņēmumi būs gatavi pilnībā atteikties no ofisa telpām vai vismaz sniegt saviem darbiniekiem izvēles iespējas strādāt attālināti arī tagad, kad pamazām atgriežamies pie līdz šim ierastā darba dzīves ritma?
Viens nu ir skaidrs, ka tie, kuri spītīgi turēsies pie kādreizējiem noteikumiem, visdrīzāk tomēr piedzīvos sakāvi, jo divi gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai cilvēku domāšana un attieksme pret korporatīvajiem standartiem spētu neatgriezeniski mainīties. Mēs arvien vairāk pierodam paši plānot savu laiku un, izjūtot lielāku personīgās brīvības garšu, atgriezties vecajās sliedēs būs krietni izaicinošāk.
Balstoties uz vadošo konsultāciju uzņēmumu pētījumu rezultātiem gan Latvijā, gan visā pasaulē, attālinātais režīms ir veicinājis darbinieku apmierinātību ar darbu, tādēļ pavisam ticams, ka daļa dažādu nozaru speciālistu būs gatavi pieņemt lēmumu par darba vietas vai pat darbības sfēras maiņu, lai saglabātu sev vēlamo elastības līmeni, kas, savukārt, radīs vēl lielāku konkurenci līdzīga profila uzņēmumu starpā. Un te par ieguvējiem kļūs tie biznesi, kuri būs atvērti šādām pārmaiņām.
Galvenais arguments, kāpēc uzņēmumi lemj par labu vienam vai otram darba formātam, lielākoties vienmēr ir saistīts ar spēju uzticēties savai darbinieku komandai. Tieši tādēļ jebkura uzņēmuma iekšējās kultūras pamatā būtu jāvalda uzticībai, neatkarīgi no izvēlētās darba vides un formāta, jo tikai tā iespējams domāt par ilgtermiņa izaugsmi un radīt sekmīgu augsni panākumiem. Patiesībā jau, nodrošinot iespēju strādāt attālināti, ieguvēji ir visi - darbiniekiem tas ļauj apmesties uz dzīvi vai īslaicīgi strādāt no jebkuras sev vēlamas lokācijas, savukārt darba devējam tas nozīmē ne tikai zināmu saimnieciskās darbības izmaksu samazinājumu, bet arī piekļuvi daudz plašākam speciālistu lokam, kas bieži vien atrodas ārpus tradicionālajiem tirgiem.
Tā piemēram, agrāk augsti kvalificēti darbinieki, kuri dažādu apstākļu dēļ nebija gatavi mainīt savu dzīves vietu, varēja tikt nodarbināti tikai īstermiņā vai ārštatā, taču šodien līdz ar aizvien plašākām attālinātā darba iespējām savas jomas speciālistiem vairs nav jāveic izvēle starp karjeru un privāto dzīvi. Un šī elastība viennozīmīgi kalpo kā spēcīgs talantu piesaistes rīks, kas uzņēmumam sniedz jaunu pievienoto vērtību. Tāpat iespēja veikt darba pienākumus attālināti Latvijas kompānijām nozīmē arī daudz lielāku kultūru dažādību to iekšienē. Tas ir sevišķi būtiski tiem biznesiem, kas darbojas starptautiskā līmenī, vēlas paplašināt savu vērienu un būt tuvāk tiešajiem klientiem, labāk izprotot to dažādās vēlmes un vajadzības.
Protams, kā jebkam, attālinātajam darbam ir arī zināmas ēnas puses, un viena no izteiktākajām noteikti ir savstarpējās ikdienas komunikācijas trūkums, ko aizvien ir visai grūti kompensēt ar Zoom zvaniem un e-pasta sarakstēm. Socializācija joprojām ir būtiska darba dzīves sastāvdaļa, taču pozitīvais šajā visā ir tas, ka šobrīd cilvēki ir vairāk sākuši apzināties, ka arī tas ir aspekts, ko iespējams vērst sev par labu.
Tā piemēram, laiks, ko nepavadām kafijas paužu sarunās ar kolēģiem, var tikt kompensēts ar laiku, kurā piekopjam sportiskas aktivitātes vai spēlējamies ar bērniem. Viennozīmīgu atbildi par “pareizo pieeju” katrā no nozarēm mēs noteikti meklēsim vēl daudzus turpmākos gadus, jo attālinātā darba koncepts Latvijā aizvien ir tikai tā sākuma stadijā, kur katrs cenšas testēt un atrast sev izdevīgāko risinājumu.
Ikvienam modelim ir gan savi plusi, gan mīnusi, un kas der vienam uzņēmumam, pavisam noteikti var nestrādāt citā, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka attālinātais darbs nekur nepazudīs arī pēc gada vai diviem, tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka jebkurā darba dzīves situācijā ideālais līdzsvars tiek panākts tad, kad uzņēmums ir gatavs darbinieku intereses izvirzīt augstāk par savām un otrādi, neskatoties uz katra nodarbinātā speciālista izvēlēto atrašanās vietu. Tas ir divvirzienu process, no kura mēs kā progresīva sabiedrība varam tikai iegūt.
