OCTA nozare jau daudzus gadus strādā ar milzīgiem zaudējumiem. 2012. gadā tie ir vairāk kā 1,9 miljoni latu, 2011. – tas pats, 2010. – vairāk nekā 2,5 miljoni latu. Šo sarakstu varētu turpināt, un, spriežot pēc šī gada trešā ceturkšņa rādītājiem, kad nozare piedzīvoja lielākos zaudējumus pēdējo 8 gadu laikā (4,3 miljonu apmērā), 2013. gads nebūs izņēmums.
Jautājums rodas viens – kāpēc? Neviens normāls uzņēmējs taču nevar atļauties ilgstoši strādāt ar mīnusiem. Tas ir bīstami ne tikai nozarei, bet arī apdrošināšanas ņēmējiem, kuri ar laiku sāk skatīties ar neuzticību pret uzņēmumiem, kuri nav spējīgi veidot veiksmīgu uzņēmējdarbību. Sabiedrībā rodas viedoklis, ka tauta tiek maldināta ar datiem vai arī tiek neprasmīgi pārvaldīta saimniecība. Taču jebkurā no abiem variantiem secinājums tiek izdarīts, un diemžēl tas nav pozitīvs. Situācija, patērētāju skatījumā kļūst vēl jo mulsinošāka, kad tiek publiskoti dati par apdrošināšanas sabiedrību peļņu. Tomēr visam ir savs izskaidrojums. Šajā gadījumā - gan kāpēc nozare cieš zaudējumus, gan kāpēc tirgus dalībnieki ar to samierinās.
Ja paraugāmies pēdējo 9 mēnešu rādītājos, tad redzam, ka būtiski pieaudzis pieteikto apdrošināšanas atlīdzību skaits. Tāpat ir pieaugusi ar šī gada un iepriekšējo gadu zaudējumu pieteikumiem pieņemto lēmumu summa, kas salīdzinājumā ar 2012. gada pirmajiem deviņiem mēnešiem ir par Ls 2 315 290 jeb 14,0% lielāka. Tāpat, ja analizējam pēc krīzes periodu kopumā, tad redzams, ka palielinājušās izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības par ārvalstīs izraisītajiem ceļu satiksmes negadījumiem, palielinājušās ir arī vidējās atlīdzības izmaksas. Lielus zaudējumus rada kravas transportlīdzekļu izraisītie negadījumi. Tāpat ir jūtams cenu kāpums autoservisos, veselības aprūpes iestādēs utt. Savukārt ienākumi, kas gūti no pārdotajam OCTA polisēm (OCTA prēmiju palielinājums), ir pārāk niecīgi, lai tas spētu segt visus zaudējumus un palīdzētu nozarei atkal «nostāties uz kājām«.
Būtiski ir atzīmēt, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī, palielinājusies ir arī satiksmes intensitāte uz ceļiem, palielinājies ir ceļu satiksmes negadījumu skaits, avāriju ir kļuvis ne tikai vairāk, bet tās ir kļuvušas lielākas, ar vērienīgākiem izmaksu apjomiem. Tāpat savas sekas uz tirgus rādītājiem ir atstājusi nu jau likvidējamā apdrošināšanas sabiedrība Balva, kura nekādus ienākumus negūst, bet turpina pildīt OCTA saistības pret klientiem un veic apdrošināšanas atlīdzību izmaksas, kas neapšaubāmi prasa arī būtiskus administrēšanas resursus un izmaksas. Visu iepriekšminēto faktoru kopums ir liekams uz vieniem svaru kausiem, savukārt uz otriem - OCTA cenas. Ja paraugāmies uz situāciju pēdējā gadā, tad redzam, ka OCTA cenu kāpums ir vērojams, taču tas ir ļoti niecīgs. Cenas kāpj ļoti lēnām un ne tādā apmērā, kādā būtu nepieciešams, lai segtu izdevumus. Atkal jau rodas jautājums – kāpēc? Kas ir par iemeslu, kāpēc nozare samierinās ar milzīgiem zaudējumiem, nevis paceļ OCTA cenas līdz tādam apmēram, ka tas spētu ja ne nodrošināt nozares rentabilitāti, tad vismaz līdzsvaru? Atbilde ir vienkārša – milzīgā konkurence tirgū. Konkurence ir vērienīga vēl joprojām, un to nav ietekmējusi pat AAS Balva iziešana no tirgus, jo jāņem vērā, ka pēdējo divu gadu laikā tirgū ir ienākuši divi jauni spēlētāji.
Cīņa par klientiem ir vērienīga. Apdrošināšanas sabiedrības strādā pie papildus pakalpojumu nodrošināšanas, pie servisa un klientu apkalpošanas kultūras uzlabošanas, pie ātrākas atlīdzību izmaksas, pieteikumu digitalizēšanas, kas samazina nepieciešamos cilvēkresursus, kā arī ir ērts saziņas veids autoīpašniekiem, un daudziem citiem faktoriem, kas varētu likt apdrošināšanas pircējam izdarīt izvēli par labu tai vai citai sabiedrībai. Tomēr, neraugoties uz ļoti lēnu sabiedrības attieksmes maiņu, iedziļināšanos zaudējumu veidos un apmēros, ko apdrošināšana sedz, OCTA cena vēl joprojām ir dominējošais rādītājs, kāpēc apdrošināšana tiek iegādāta konkrētā sabiedrībā. Tādējādi mēs nonākam pie tā, ka kaut arī cenas pakāpeniski tiek celtas, vienmēr būs kāds, kurš domās nevis ilgtermiņā, bet par tūlītējiem ienākumiem, kuri panākami ar zemo cenu politiku. Līdz ar to pārējie tirgus dalībnieki var atļauties cenas celt ļoti niecīgi, jo pretējā gadījumā apdrošināšanas sabiedrības var rēķināties ar klientu aizplūšanu, un to nevēlas neviens tirgus dalībnieks. Tāpēc arī nozares spēlētāji ne tik daudz samierinās ar zaudējumiem, cik meklē citus, paralēlus risinājumus. Piemēram, kompensējot zaudējumus ar citiem apdrošināšanas veidiem, kas tiem nes peļņu, piemēram, īpašumu apdrošināšana vai nelaimes gadījumu apdrošināšanu u.c., kā arī aktīvi meklējot izeju uz Eiropas tirgiem, kur prēmiju apmērs ir nesalīdzināmi augstāks, tādējādi visiem iespējamiem veidiem sedzot tos apdrošināšanas veidus, kuri nav rentabli, bet no kuriem atteikties arī nav iespējams.
