Diskusijas sabiedrībā ir raisījis Izglītības un zinātnes ministrijas paziņojums, ka jau dažu tuvāko gadu laikā mācību procesā skolās varētu tikt ieviesti planšetdatori.
Uzskatu, ka tā nebūt nav peļama iecere. Rietumvalstīs šāda tehnoloģiju izmantošana jau ir ļoti izplatīta, it īpaši augstskolās. Tāpat vairākās Rīgas skolās planšetdatoru izmantošana nav nekas neparasts. Jautājums vienīgi ir par to, vai Latvija var atļauties mācību procesā ieviest šādas tehnoloģijas, turklāt darot to jau tuvākajā laikā. Šeit runa galvenokārt ir par to, vai mūsu valsts sabiedrība ir nobriedusi līdz tam, ka katram bērnam skolas somā ir planšetdators. Ir skaidrs, ka katra ģimene, kurā aug skolas vecuma bērni, šādas iekārtas nopirkt nevar atļauties. Savukārt, ja šo iepirkumu veic valsts, var rasties cita veida problēmas. Nav noslēpums, ka Latvijā ir pietiekami daudz tādu ģimeņu, kas ir gatavas uz tirgu aiznest pēdējās apakšbikses, lai tikai varētu iegūt kādu santīmu. Iedomāsimies, ka šādās ģimenēs nonāktu par valsts līdzekļiem iegādāts planšetdators - tas nenoliedzami būtu liels vilinājums, kā īslaicīgi uzlabot savu materiālo stāvokli. Citiem vārdiem sakot, šai pārejai uz apmācību, izmantojot datorus, būtu jānotiek pakāpeniski vairāku gadu garumā, sabiedrību pie tā pieradinot.
Jāņem vērā, ka, veicot tik liela apjoma iepirkumus, pasūtītājs parasti runā nevis ar tirgotājiem, starpniekiem, bet gan uzreiz ar ražotājiem, kas dod iespēju vienoties pat par ļoti pievilcīgu cenu.
Finansiāli šāds projekts ir iespējams, bet jautājums ir par sabiedrības gatavību tam.