Sašutuma pilni stāsti par ceļu stāvokli Latvijā jau ir dzirdēti neskaitāmas reizes, un par to, ka mūsu ceļi drīz atgādinās dekorācijas filmām par karu, var pārliecināties katrs, kurš kaut reizi pa tiem ir meģinājis pārvietoties kādā motorizētā transporta līdzeklī. Taču nupat savu negatīvo attieksmi pret situāciju šajā jomā ir pauduši arī motobraucēji, un to var saprast.
Paši motociklisti lielāko nepatiku gan pauž par faktu, ka ir kauns no citu valstu motobraucējiem, kuri atbraukuši līdz Latvijai, jo citās Eiropas valstīs tādu ceļu traģiku, kāda ir pie mums, sameklēt grūti. Taču šajā kontekstā būtu jārunā par kādu daudz skaudrāku problēmu, kas ir būtiskāka nekā sarkšana ārzemju draugu priekšā. Redz, iebraucot palielākā asfalta bedrē ar automašīnu, nereti ir jārēķinās, piemēram, ar nolauztu riteni un pamatīgi pabojātu auto ritošo daļu kopumā. Savukārt, iebraucot nelielā bedrē ar motociklu, bieži vien jārēķinās ar pamatīgiem miesas bojājumiem un pat letālām sekām. Ir asprāši, kas apgalvo, ka no bedrēm, vadot jebkuru transporta līdzekli, vajag izvairīties – tā jau ir, taču daudzviet ceļa seguma bojājums ir visā brauktuves platumā un no tā izvairīties principā nav iespējams.
Protams, var arī teikt, ka motocikls nebūt nav vitāli nepieciešams transporta līdzeklis un nav obligāti ar to kaut kur vispār braukt. Taču tādā gadījumā mēs varētu veidot visai garu «nevēlamo» transporta līdzekļu sarakstu – motocikli, motorolleri, sporta automašīnas, mazlitrāžas auto... Tādā garā turpinot, vēl pēc dažiem gadiem vienīgie Latvijā akceptējamie transportlīdzekļi izrādīsies apvidus auto ar augstu šasiju, milzīgiem riteņiem un neprātīgu degvielas patēriņu. Tiesa gan, par šādu scenāriju acīmredzot ir priecīga Finanšu ministrija, kuras noraidošā attieksme pret Satiksmes ministrijas ierosinājumu ceļu stāvokļa uzlabošanai izpelnījusies nosodījumu. Loģika gauži vienkārša – jo lielāki auto tiks izmantoti, jo vairāk degvielas tie patērēs un vairāk naudas ieplūdīs gan PVN, gan arī akcīzes nodokļa veidā. Un tas nekas, ka runa ir par trakoti draņķīgu matemātiku, jo tautsaimniecība kopumā rezultātā noteikti nebūs ieguvēja.
Turklāt jāteic, ka noraidītais Satiksmes ministrijas piedāvājums nebija uzskatāms par superlabvēlīgu ceļiem. Cita starpā tika paredzēts, ka ceļu vajadzībām 2014. gadā jānovirza 20% no degvielas akcīzes nodokļa ienākumiem. Nevis 80% ceļiem un pārējos 20% – kādām citām vajadzībām, bet pilnīgi pretēji. Bet arī tas neguva atbalstu! Tādējādi joprojām turpināsies politika, ka nodokļu maksātāji nesaņem to, par ko maksā. Līdzīga situācija varētu būt, piemēram, veikalā, pircējam samaksājot naudu par maizi un saņemot pārdevēja paskaidrojumu, ka prasīto viņš tomēr nedabūs, jo samaksātā nauda novirzīta pavisam citiem, «svarīgākiem» mērķiem. Ir daudzas jomas, par kurām joprojām var teikt, ka ieviest tajās kārtību ir problemātiski naudas trūkuma dēļ, savukārt ar ceļiem situācija ir pilnīgi pretēja – naudu to sakārtošanai transporta līdzekļu lietotāji ir samaksājuši, pretī faktiski neko nesaņemot.
