Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs lūdzis eksprezidentu un pašreizējo premjerministru Vladimiru Putinu kandidēt nākamajās šīs lielvalsts prezidenta vēlēšanās, pats izsakot gatavību strādāt valdībā.

Vienkārši sakot Medvedevs ar Putinu ir vienojušies apmainīties vietām, un, ņemot vērā, ka uz gaidāmajām vēlēšanām pilnā sparā tiks izmantoti administratīvie resursi, par 99,9% ir skaidrs, ka tas arī izdosies.

Demokrātijas imitācija, protams, pamatīga, bet tādas nu ir tradīcijas lielajā Krievzemē. Nursultans Nazarbajevs Kazahstānā un Islams Karimovs Uzbekistānā jau ilgstoši ir iekrampējušies varas scepterī, bet Krievijā to pašu vīri mēģina izdarīt nedaudz gaumīgāk, laiku pa laikam pamainoties vietām.

Nu, nevajag liekuļot - arī Latvijā ir cilvēki, kas labprāt rīkotos līdzīgi. Mums jau ir bijuši gadījumi, kad gan augstskolas fakultātei, gan veselai augstskolai tiek nedaudz pamainīti nosaukumi, lai tikai tās vadītājs var palikt amatā ilgāk kārotajā amatā. Arī viens otrs Valsts prezidents nav izturējis un pēc pilnvaru beigām startējis Saeimas vēlēšanās.

Bet, atgriežoties pie notikumiem Krievijā, protams, būtiskākais jautājums ir par to, kā tur notiekošie procesi var ietekmēt Latviju. Redz, tā nu ir sanācis, ka prezidenta maiņa, piemēram, Lietuvā vai Igaunijā, mums praktiski var nenozīmēt teju neko, bet pietiek Krievijas valsts vadītājam izkāpt no gultas ne ar to kāju, lai atskaņas būtu jūtamas visnotaļ plašā rādiusā. Ir skaidrs, ka, pamainoties vietām Putinam un Medvedevam, turpināsies visnotaļ vēsās attiecības starp Latviju un Krieviju. Tāpat jāapzinās, ka liela daļa Latvijas uzņēmējdarbības, kas saistīta ar energoresursiem, kā arī ostu biznesu, ir tiešā vai pastarpinātā Kremļa ietekmē. Neaizmirsīsim, ka grandiozā Krievijas monopolkoncerna Gazprom varenība pieauga tieši tajā brīdī, kad uz politiskās skatuves parādījās Putins. Respektīvi, tieši tad tika saprasts, ka, pārdodot Krievijas energoresursus, turklāt par iespējas augstākām cenām, ir iespējams itin veiksmīgi pildīt valsts budžeta ieņēmumu daļu.

Tomēr, kā mēdz teikt, nav jau arī ļaunuma bez labuma. Jāatzīst, ka jebkuras izmaiņas tādā valstī, kāda ir Krievija, var radīt neprognozējamas sekas. Ne velti jau pieminētās Kazahstānas un Uzbekistānas uzņēmēji ir diezgan nobažījušies par to, kas notiks šajās valstīs brīdī, kad attiecīgi Nazarbajevs un Karimovs atkāpsies no saviem troņiem. Savukārt šāda mainīšanās vietām, kādu realizē Putins ar Medvedevu, lielā mērā garantē, ka Krievijas politika arī nākamos četrus gadus paliks faktiski nemainīga - tā būs tāda pati kā pēdējos 11 gadus - kopš brīža, kad par prezidenta pilnvaru nolikšanu paziņoja nu jau nelaiķis Boriss Jeļcins.

Citiem vārdiem sakot, īpaši nemainīsies ne Krievijas iekšpolitika, ne ārpolitika. Šāds scenārijs Latvijai un pārējām Baltijas valstīm varbūt arī nav īpaši pievilcīgs, toties tas ir prognozējams - mēs labi zinām, ko varam gaidīt, un tas nav maz.