Kopš valsts pārņēma šo banku (gandrīz 10 mēneši), šis jautājums joprojām satrauc prātus gan parlamentāriešiem, gan vienkāršajiem iedzīvotājiem. Nav noslēpums, ka ievērojama daļa saņemtā starptautiskā aizdevuma Latvijai tiks novirzīta tieši šīs bankas atbalstīšanai.

Citiem vārdiem sakot, par Parex vadības kļūdām nāksies maksāt visiem valsts iedzīvotājiem, maksājot nodokļus, kuri tiks ieturēti kredīta uzturēšanai. No pirmā acu skatiena tās bankrotēšana būtu bijusi daudz taisnīgāka - naudu zaudētu ne visai liela un vairāk nodrošināta iedzīvotāju daļa (pietam ne mūsējā).

Tomēr, patiesībā, tādu darbību rezultāts varēja būt katastrofālāks. Šī bankrota izprovocēts vietējo un ārvalstu noguldītāju aizplūdums varēja novest pie visas Latvijas banku sistēmas sabrukuma. Bet tie jau būtu zaudējumi lielākam skaitam un valsts izdevumi noguldījumu kompensēšanai, kas iespējams būtu ne mazie, būtu krietni lielāki kā novirzītie līdzekļi Parex. Tam mums vienalga būtu jāaizņemas nauda, jo savējā jau sen beigusies. Pie tam, pusdzīva banku sistēma varētu paralizēt arī citas Latvijas ekonomikas nozares, bet ārvalstu investoru attieksme pret mūsu valsti uz vairākiem gadiem tiktu raidīta spēcīgā nokdaunā.

Tas, ka sistēmu veidojošās bankas esošajā krīzē ir labāk atbalstīt, kļuva īpaši skaidrs pēc 2008. gada septembrī notikušā Amerikas bankas Lehman Brothers bankrota. Ar šo bankrotu izsauktā starpbanku uzticības mazināšanās praktiski paralizēja kreditēšanas procesus visā pasaulē un ar to sistēma netiek galā līdz pat šim brīdim. Šis bankrots izprovocēja pārdošanas vilni pasaules akciju un obligāciju tirgos, kas pārvētās zaudējumos desmit triljonu dolāru apmērā. Sekojoši šīs problēmas pārvietojās uz ekonomikas reālajiem sektoriem, kas noveda pie spēcīgas recesijas praktiski visā pasaules ekonomikā.

Tai pat laikā Lehmans Brothers glābšanu varēja ierobežot viena-divi simti miljardi dolāru apmērā. Bet tajā brīdī neviens negaidīja tiks asu tirgus reakciju uz šo bankrotu. Toties šobrīd praktiski nav šaubu, ka Lehman Brothers neglābšana bija rupjākā Amerikas valdības un Centrālās bankas kļūda. Protams, vēsture nepazīst vēlējuma izteiksmi, bet Lehman glābšanas gadījumā, krīze varētu norisināties pēc daudz maigāka scenārija.

Cits spilgts piemērs tam pie kā var novest banku sistēmas atbalsta trūkums ir Lielā depresija. Šodien vairums ekonomistu uzskata, ka tieši banku sistēmas krahs toreiz bija galvenais iemesls notikušā ekonomiskā krituma dziļumam. Kopš 1929. līdz 1933. gadam Amerikā bankrotēja gandrīz 9 000 bankas, IKP nokrita par 50%, bet bezdarbs sasniedza 25%.

Tā kā Parex tomēr vajadzēja glābt. Cits jautājums ka to vajadzēja darīt nedaudz ātrāk un, galvenais, klusi un profesionāli. Jo jebkuras bankas labklājība, visupirms, bāzējas uz noguldītāju uzticību, kuru nekādā gadījumā nedrīkst sagraut.

Un kā tad nostrādāja mūsu valdības?  Vēl slēgto bankas pirkšanas sarunu laikā valsts iestādes sāka masveidā izvest no bankas savu naudu!

Un tā vietā, lai uzreiz palielinātu bankas kapitālu ar valsts līdzekļu palīdzību, valsts aizdeva bankai 200 miljonus ar neiedomājamiem 20%. Ne katra banka, esot pie labas veselības, tiks galā ar tādu procentu izmaksām. Tāda sajūta, ka projekta autori sprieduši: «nu ja arī neizglābsim, vismaz uzvārīsimies».

Skaidrs, ka tad tas kļuva par papildus signālu bankas noguldītājiem - laiks izvest savu kapitālu.

Šādā rakursā ne visai saprotami šodienas valdības pretenzijas pret bijušajiem akcionāriem, kuri palielināja savus depozītus bankā. Tieši depozīti aizsargā banku no bankrota un jebkurš interesents var noguldīt Parex ievērojamas summas uz līdzīgiem nosacījumiem. Protams, tad ir jānotic, ka jaunais bankas saimnieks jums atgriezīs šo naudu. Spriežot pēc bankas aktīvu krituma, šādi ticošo skaits šobrīd nav liels.

Tai pat laikā vēl joprojām paliek kaut kāda cerība atgūt valsts naudu, ja banka sāks strādāt ar peļņu vai tiks veiksmīgi pārdota investoriem. Pie tam, bankas pārdošanas variants šobrīd izskatās daudz reālāks. Potenciālajam pircējam tā tirgus daļa, kuru joprojām ieņem Parex, var šķist daudz svarīgāka par kompānijas pelnītspēju. Pirmkārt šeit runa varētu būt par ārvalstu banku kapitālu, kurš vēl nav pārstāvēts Latvijā.

Daudz bēdīgāk šodien izskatās valsts kopējā situācija. Tā vietā lai uzkrātu resursus «treknajos gados», mūsu vadītāji tērēja tos pa labi un kreisi, tai skaitā arī birokrātiskā aparāta neprātīgā palielināšanā. Mūsu politiskā elite praktiski pārvērtusies ekonomiskajā, izskatot valsts lietas, kā arī biznesa projektus pēc personiskā labuma principa.

Un tāpēc mēs šodien esam tur, kur esam...