Šonedēļ aprit gads, kopš Latvijas valdību vada Valdis Dombrovskis (JL). Vēsturiski ir iegājies tā, ka valstsvīri tiek vērtēti pēc pirmajām 100 amatā nostrādātajām dienām, taču nereti tas ir pārāk īss laika posms, lai varētu izdarīt kaut cik adekvātus secinājumus. Savukārt gadu, kopš JL vara tika «nomesta pie kājām», jau var uzskatīt par nopietnu periodu, it īpaši ņemot vērā, ka iepriekšējām pāris valdībām divu gadu jubileju sagaidīt nemaz neizdevās.

Salīdzinot Dombrovski ar viņa priekšteci Ivaru Godmani (LPP/LC), var teikt, ka viņus atšķir pašreizējā valdītāja nosvērtība un necenšanās pilnīgi visus jautājumus risināt un arī komentēt vienam pašam. Bet citādi…

Jāatzīst, ka savu pirmo pārbaudījumu Dombrovskis, kurš pārstāv partiju, kas allaž ir deklarējusi atklātības un caurspīdīguma nepieciešamību, neizturēja jau neilgu laiku pirms savām vēlēšanām. Jāatceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad PSRS pie varas nāca Mihails Gorbačovs, viņš ātri kļuva populārs ar savu glasnostj (atklātības) politiku. Viņš neizturēja paša noteiktos principus brīdī, kad eksplodēja Černobiļas AES — toreiz tika nolemts pēc iespējas ilgāk vietējai un arī starptautiskajai sabiedrībai par notikušo neko neziņot.

Savukārt Dombrovska ideālu klupšanas akmens izrādījās pērn jūnijā notikušās pašvaldību vēlēšanas, līdz kurām spītīgi tika klusēts gan par to, cik lielā mērā patiesībā jākonsolidē valsts budžets, gan arī par gaidāmo pensiju samazinājumu. Kā vēl viens Dombrovska valdību raksturojošs faktors jāmin vēlme, centieni visas finansiālās problēmas valstī risināt, vai nu palielinot nodokļu slogu, vai arī lineāri griežot izdevumus. Šajā kontekstā gan nav īsti skaidrs, vai te ir runa par nespēju atrast jebkādus citus veidus, kā konsolidēt valsts budžetu, vai arī maksimālu iztapību starptautiskajiem aizdevējiem. Starp citu, runājot par pēdējo aspektu, jāteic, ka arvien vairāk rodas iespaids, ka mūsu valsts nav spējīga pieņemt tiešām būtiskus lēmumus bez starptautisko aizdevēju laipnas atļaujas. Tā vismaz ļauj noprast Finanšu ministrijas atzītais, ka visas izmaiņas Latvijas nodokļu politikā, kas var stāties spēkā, sākot ar 2011. gadu, vispirms jebkurā gadījumā būs jāsaskaņo ar aizdevējiem. Tiesa, vēl jau jāņem vērā, ka šīs valdības tāpat kā vairāku iepriekšējo laikā ievērojami lielāks svars ir bijis koalīcijas padomē, nevis Ministru kabinetā nolemtajam.

Un vēl… To, cik pareizs vai nepareizs ir bijis viens vai otrs šīs valdības pieņemtais lēmums, acīmredzot vēl rādīs laiks. Taču jau tagad ir skaidrs, ka daļa tās lēmumu ir bijuši nekvalitatīvi, par ko liecina nu jau vairāki Satversmes tiesas lēmumi.

Atliek vien novēlēt, lai atlikušos darba mēnešus šī valdība spētu nostrādāt, domājot par valsts tautsaimniecībai svarīgiem lēmumiem, nevis to, kā katrai konkrētajai partijai labāk paspodrināt savu tēlu, vienam otru saucot «uz tepiķa», dāvinot gleznas ar cālīšiem krokodilu ielenkumā un pie katras izdevības kaut ko parunājot par Dombrovska valdības (it kā) nestabilitāti.