Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Latvijā kopumā 81% iedzīvotāju uzskata, ka nodokļi ir par augstu, liecina pētījumu kompānijas SKDS jūlijā veiktās aptaujas dati.

Tostarp 38% iedzīvotāju uzskata, ka nodokļi, kurus maksā viņi paši, ir stipri par augstu. Vēl 43% aptaujāto uzskata, ka nodokļi ir vienkārši par augstu. Kopumā 81% iedzīvotāju uzskata, ka nodokļi ir par augstu.

Tikai 12% aptaujāto uzskata, ka nodokļi Latvijā ir apmēram atbilstoši.

Nodokļu slogu kopumā par pārāk augstu uzskata 46% aptaujāto, vienkārši par augstu - 41%, bet 10% aptaujāto šķiet, ka nodokļu slogs ir atbilstošs.

Starp cilvēkiem ar lieliem ienākumiem nodokļu slogs stipri par augstu šķiet 16% aptaujāto, bet vienkārši par augstu - 20%.

Vienlaikus starp cilvēkiem ar augstiem ienākumiem 18% aptaujāto norādījuši, ka nodokļu slogs ir par zemu, bet 9% - stipri par zemu. 23% uzskata, ka nodokļu slogs ir atbilstošs.

No nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, kā arī paaugstināt minimālo algu, piektdien preses konferencē sacīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Finanšu ministrs uzsvēra, ka izmaiņas paredz palielināt neto ienākumus aptuveni 95% strādājošo jeb visiem, kuru bruto alga ir līdz 4000 eiro mēnesī, ar lielāko pieaugumu darba ņēmējiem ar atalgojumu līdz 2500 eiro.

Minimālā algas algoritms paredz, ka tā ir 45-50% no vidējās algas valstī ar tendenci tuvoties 50%. Tostarp 2025.gadā minimālā alga pieaugs no 700 eiro līdz 740 eiro, 2026.gadā - līdz 780 eiro, 2027.gadā - līdz 820 eiro, bet 2028.gadā - līdz 860 eiro.

Tāpat plānots vienkāršots neapliekamais minimums, 2025.gadā to nosakot 510 eiro apmērā, 2026.gadā - 550 eiro, bet 2027.gadā - 570 eiro apmērā. Ašeradens sacīja, ka arī 2028.gadā pašlaik neapliekamais minimums plānots 570 eiro, bet tas varētu būtu palielināms, raugoties no budžeta aspekta. Ministrs piebilda, ka neapliekamajam minimumam jāvirzās līdz 80% no minimālās algas.

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Salīdzinot 2022. un 2023. gadu, Latvijā nodokļu jomā notikušas vien nelielas izmaiņas bez visaptverošas ietekmes uz iedzīvotāju ienākumiem, galvenokārt domājot par zemāku ienākumu saņēmējiem: palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums un minimālā darba alga. Arī Lietuva un Igaunija gada laika piedzīvojušas līdzīgas pārmaiņas, noskaidrots “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā.

Šogad visās trīs Baltijas valstīs ir palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums – Latvijā līdz 500 eiro, Lietuvā līdz 625 eiro, bet Igaunijā līdz 654 eiro mēnesī. Arī minimālā alga pieaugusi visās trīs valstīs, attiecīgi Latvijā līdz 620 eiro, Lietuvā līdz 840 eiro, bet Igaunijā līdz 725 eiro mēnesī. Ja ņem vērā katrā valstī piemērotos nodokļus, minimālās algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem Latvijā “uz rokas” saņem nepilnus 535 eiro, kamēr Lietuvā 633 eiro, bet Igaunijā teju 690 eiro.

Lai novērtētu, cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta, “Swedbank” Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus diviem algu līmeņiem – 750 eiro un 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šobrīd ir ārkārtas situācija. Skaidrs, ka pašlaik svarīgākais ir apturēt pandēmiju un nosargāt cilvēku dzīvības. Nav šaubu, ka šajā ziņā mūsu valdība un atbildīgie dienesti dara visu iespējamo, visu cieņu par to. Cits jautājums ir valsts ekonomika.

Kā zināms, Starptautiskais Valūtas fonds tieši Latvijai, izejot no krīzes, prognozē vislielāko ekonomikas lejupslīdi Baltijas valstīs. Varbūt vēl nav par vēlu analizēt un saprast – kāpēc? Jāsaprot, ka no krīzes mūs neizvedīs pieci lielie valsts uzņēmumi, - jaunajā situācijā ļoti nozīmīgi būs tieši vietējie mazie un vidējie uzņēmumi, kas jau tagad ir nozīmīgs pamats valsts nodokļu sistēmai. Tāpat arī individuālā darba darītāji – aktīvi, radoši, izdomas bagāti cilvēki, kuri strādā, lai uzturētu sevi un savu ģimeni, arī savus darbiniekus un, protams, maksātu valstij nodokļus. Nevis kā smagu piespiedu slogu, bet, apzinoties savu atbildību pret valsti un vienlaikus ar pārliecību, ka valsts apzinās savu atbildību pret saviem pilsoņiem un sniegs atbalstu un palīdzīgu roku, kad tas būs vajadzīgs. Arī pēc krīzes ikviens cilvēks vēlēsies atgriezties agrākajā dzīvē.

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, kas gan bija mazāks nekā 2020. gadā, taču tas netraucēja saglabāt Baltijas valstu čempiona titulu šajā disciplīnā un ieņemt trešo vietu Ziemeļeiropā aiz Somijas un Zviedrijas.

Tādu ainu rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Pārsteidzoši, ka 2021. gadā turīgajā Dānijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu bija 35,4%, nebūt ne nabadzīgajā Norvēģijā – 36%, Lietuvā – 37,6%, Igaunijā 38,1%, bet Polijā pat 34,9%.

DB jau vairākārt vēstījis par uzņēmēju aicinājumiem valdībai samazināt darbaspēka nodokļu slogu, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus konkurētspējas nosacījumus vismaz ar ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm.

Nepietiekama dinamika

“Lai gan OECD dati rāda, ka Latvijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu 2021. gadā ir sarucis par nedaudz vairāk kā diviem procentpunktiem salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvija joprojām atrodas Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Par laimi Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija ziemeļu kaimiņvalsti apsteidz par vairāk nekā diviem procentpunktiem, bet dienvidu kaimiņvalsti – pat par vairāk nekā trijiem procentpunktiem,” skaidro SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba.

Lai arī 2020.gada Latvijas kopbudžeta ieņēmumi plānoti rekordlielā – 10 miljardu eiro – apmērā, tomēr naudas joprojām trūkst daudzām Latvijas sabiedrībai svarīgām jomām, piemēram, veselības aprūpei. Tāpēc jautājums, kā palielināt nodokļu ieņēmumus, no turpmākās politiķu dienaskārtības nezudīs, jaunajā žurnālā Dienas Bizness norāda žurnālists Māris Ķirsons.

Vērtējums par to, vai Latvijā nodokļos tiek iekasēts daudz vai maz, dažādās auditorijās būtiski atšķiras, jo vieni ar saviem argumentiem pamato, ka nodokļu slogs ir pārāk liels, tāpēc neesot samaksājams un tikai veicinot ēnu ekonomiku. Savukārt citi pārliecināti tieši par pretējo – nodokļu slogs ir pārāk mazs un tāpēc politiķiem tā apmērs (likmes) ir jāpalielina. Tas, ka nodokļu īpatsvars Latvijā pret IKP ir viens no zemākajiem visā Eiropas Savienībā (ES), tiek nemitīgi atgādināts un arī apspēlēts, sagatavojot teju vai ikkatra gada budžeta projektu. Proti, nodokļu ieņēmumi no IKP Latvijā 2019.gadā esot vien 31,2%, bet vajadzētu būt 33% līmenī.

Gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā MVU sektora uzņēmēji sektorā ir vienisprātis: būtiskākie šķēršļi biznesa izaugsmei ir augstais nodokļu slogs un sarežģītās normatīvās un birokrātiskās prasības, liecina SEB bankas veiktā aptauja.

Vērtējot šos faktorus skalā no 1 (nekāda ietekme) līdz 5 (ļoti būtisks šķērslis), nodokļu sloga ietekmi uz sava uzņēmuma iespējām nākamo 12 mēnešu laikā kāpināt apgrozījumu lietuviešu uzņēmēji novērtējuši ar 3.9 ballēm, igauņi ar 3,5 ballēm, bet Latvijas uzņēmēji piešķīruši zemāku vērtējumu – 3,2 balles. Arī normatīvo prasību un birokrātijas ietekmi visaugstāk ir vērtējuši lietuviešu uzņēmēji – ar 3,5 ballēm, kamēr Latvijas uzņēmēji šim faktoram piešķīruši 3,2 balles, bet igauņu uzņēmēji – 3,1 balli.

«Lai arī Latvijā bieži dzirdam viedokļus par Igaunijas nodokļu sistēmas priekšrocībām, ir skaidrs, ka arī tur maza un vidēja lieluma uzņēmumi satraucas par nodokļu slogu. Mazie uzņēmumi – it īpaši tie, kas savu darbību ir uzsākuši nesen, vēl nav uzkrājuši pieredzi un uzaudzējuši biznesa apjomus, jebkādus nodokļus izjutīs sāpīgāk, nekā lielās kompānijas,» saka SEB bankas valdes loceklis Arnis Škapars.

Jaunā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas kārtība, kas Latvijā ir stājusies spēkā no 2018. gada 1. janvāra, paredz izmaiņas, kas diezgan sāpīgi skars ārvalstu investorus, kam pieder daļas Latvijas uzņēmumos. Turpmāk savā valstī, deklarējot saņemtās dividendes no Latvijas, ienākumu nodokli lielākajā daļā gadījumu nevarēs samazināt par nodokļu summu, kas jau ir ieturēta Latvijā. Līdz šim tas bija iespējams.

Dividende citas valsts pilsonim ir maksājums jeb ienākuma veids, ko regulē starp valstīm noslēgtā nodokļu konvencija. Konvencija novērš dubulto ienākuma aplikšanu ar nodokli. Tajā parasti ir paredzētas maksimālās ienākumu nodokļu likmes. Tas nozīmē - ja Latvijas uzņēmums izmaksā dividendes īpašniekam, kurš ir ārvalstu pilsonis, no tām maksimālā ienākumu nodokļu likme saskaņā ar konvenciju ir, piemēram, 10%, kas paliek Latvijai. Sastādot ienākumu deklarāciju savā valstī, tā tiek salīdzināta ar jau nomaksātajiem nodokļiem, un jāpiemaksā ir tikai starpība. Tātad, ja ārvalstu pilsoņa, kas ir Latvijas uzņēmuma īpašnieks, mītnes zemē nodokļu likme dividendēm ir, piemēram, 15%, papildus ir jāpiemaksā tikai 5%, jo 10% jau ir ieturēti Latvijā. Taču no 2018. gada, ārvalstu pilsoņi savā valstī maksājamo nodokli vairs nevarēs samazināt par Latvijā nomaksāto nodokli. Rezultātā pieaugs šo ārvalstnieku kopējais nodokļu slogs.

Mazo uzņēmumu izaugšanai par vidējiem un lielajiem tiks meklēti stimulatori – labākas uzņēmējdarbības vides veidolā. Pašlaik notiek darbs pie nodokļu nomaksas vienkāršošanas tā dēvētā bankas konta nodokļa.

Tāds ir Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Amatniecības un mazās uzņēmējdarbības apakškomisijas sēdes darba rezultāts. Tieši mazie uzņēmumi ir tie, kuri sākotnēji nodarbina un pabaro tikai savu dibinātāju, bet laika gaitā augot jau sāk piesaistīt darbiniekus un pēc daudziem gadiem rezultējas jau vidēja mēroga kompānijā. Protams, daudzi biznesa uzsācēji nekad par lielajiem nekļūs, taču, vērtējot pēc darbinieku skaita, vislielākā grupa ir tie, kuri nodarbina līdz deviņiem strādājošajiem. Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, tādu 2017. gadā bija 163 909, un tikai 235 uzņēmumi nodarbināja vairāk par 250 strādājošajiem. Faktiski 99,8% no uzņēmumiem ir mazie un vidējie, tāpēc jautājumi par to, kā jūtas šie uzņēmēji, kas tiem palīdz vai, tieši pretēji, bremzē izaugsmi, arī interesē deputātus. Apakškomisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš rosināja šī sasaukuma parlamenta laikā nevirzīt izskatīšanai priekšlikumus, kas palielinātu birokrātisko slogu, kā arī paaugstinātu prasības vai maksājamo nodokļu slogu mazajam biznesam. Šo ideju atbalstīja arī Saeimas deputāti ar uzņēmējdarbības pieredzi Mārtiņš Staķis un Sandis Riekstiņš, vienlaikus aicinot meklēt iespējas, kas cilvēkus nevis atbaidītu iesaistīties uzņēmējdarbībā, bet tieši pretēji. Vienlaikus apakškomisijas deputātiem bija vairāki jautājumi – idejas attiecībā par citu valstu pieredzes pārņemšanu.

Ministrs tagad triju gadu laikā sola izdarīt to, ko jau pirms diviem gadiem solīja izdarīt «nākamgad». OIK vajadzēja būt atceltam jau vakar. Jau vismaz divus gadus ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens staigā apkārt un stāsta, kā gatavojas risināt OIK jautājumu. Tagad ir pietuvojušās ekonomikas ministra pilnvaru termiņa beigas, jo tuvojas šīs Saeimas pilnvaru beigas un rit Kučinska valdības pēdējie mēneši, bet Ašeradens sola, ka OIK varbūt tiks atcelts līdz 2022. gadam.

Tas nozīmē, ka Ašeradens kā ekonomikas ministrs OIK neatcels un to neizdarīs arī Māra Kučinska valdība. Faktiski visa šīs solīšana «kaut ko darīt ar OIK» ir izrādījusies nekas cits kā sabiedrības mierināšana, ņemot vērā, ka cilvēki ir augstākā mērā sašutuši. Mierināšana melojot, maldinot un imitējot aktīvu politiķa darbību, kurš tiekas un sasauc darba grupas, protams, par mūsu, nodokļu maksātāju, naudu, kuri jau tāpat pārmaksā par elektrību. «Tautas nodoklis OIK mafijai» ir sadārdzinājis elektrību par 30% dārgāk nekā Igaunijā un 42% dārgāk nekā Lietuvā

Cilvēki ir šokā, saņemot elektrības rēķinus, kuros, rūpējoties par caurspīdīgumu un atklātību, ir ailīte, kuras precīzāks nosaukums tiešām būtu «tautas nodoklis OIK mafijai». Par ko? Cilvēki ir nesaprašanā, prese ir sašutusi, nedaudz piemirstot, kā vēl nesen jūsmoja par atjaunojamo energoresursu ieviešanu, «zaļo enerģiju», «enerģētisko neatkarību», «nokāpšanu no Krievijas gāzes adatas» un citām klišejām, ar kurām tika pavadīta absolūti nepamatotā sadārdzināto elektrības ražotņu ieviešana Latvijā apjomos, kādos to nedara neviena Eiropas valsts. Lielākā daļa ES valstu AER īpatsvars nesasniedz pat 20%, kamēr Latvijā tā ir 37% energoresursu bilancē. Par šo neprātu nākas dārgi maksāt. Tiešā veidā – rēķinos. Netiešā veidā, kas īstenībā ir tikpat tiešs, kad OIK pieliek punktu tādai rūpnīcai kā Liepājas metalurgs, kura vairs nespēj konkurēt tirgū pārmērīgās elektrības dārdzības dēļ. Latvijas ekonomika attīstītos labāk, ja nebūtu OIK. Tas nozīmē, ka daudzi arī nebūtu aizbraukuši no Latvijas, ja nebūtu OIK. Grūti atrast otru tik acīmredzami kaitīgu un pret Latvijas interesēm vērstu instrumentu kā OIK. Un tātad atceramies vēlreiz saukļus, ar kuriem tas tika ieviests.

Ģimenes restorāna "Zviedru vārti" īpašniecei Ziemassvētku laikā rūgtumu sirdī iepilinājusi Rīgas pašvaldības policija, uzliekot 280 eiro sodu par to, ka pie ieejas nav uzlīmēta smēķēšanas aizlieguma zīme.

Par šādu situāciju sociālajā tīklā "Facebook" padalījusies restorāna īpašniece Agneta Sica. Jautāta, vai iepriekš saņēmusi brīdinājumu par šo, uzņēmēja teic, ka sods uzlikts uzreiz, bez aizrādījuma vai brīdinājuma. "Jāatzīmē, ka šī summa ir tik augsta, jo pēc likuma sods par vienu un to pašu pārkāpumu pienākas katram īpašniekam (valdes loceklim). Vienu restorānu vadu es, otru - mamma. Katram restorānam sods 70 eiro x 2. Un tas ir minimālais. Interesanti, ja valdē būtu septiņas personas, tad minimālais sods arī būtu 7x70 eiro utt.," norāda A.Sica.

"Tā vien šķiet, ka Rīgas pašvaldības policija ir šeit, lai iznīcinātu mazos uzņēmējus! Kad regulāri zvanam policijai, lai atrisinātu čigānu un bezpajumtnieku problēmu Vecrīgā, mūsu zvani vai nu tiek ignorēti, vai arī atbrauc neapmierināti darbinieki: "Ko no mums gribat?,"" sašutusi ir uzņēmēja.

Dabasgāzes sadales sistēmas operators AS "Gaso" iesniedzis Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) jaunus dabasgāzes sadales pakalpojuma tarifus, kas paredz palielinājumu no 2024.gada 1.janvāra gan tarifu mainīgajai daļai, gan arī fiksētajai daļai, liecina paziņojums oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

Tostarp lietotājiem, kuri gadā patērē līdz 2635 kilovatstundām (kWh) dabasgāzes, tarifu plānots palielināt par 22,4% - no 22,9503 eiro par megavatstundu (MWh) bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) līdz 28,0907 eiro par MWh bez PVN.

Vienlaikus lietotājiem, kuri gada laikā patērē no 2635,1 līdz 263 450 kWh dabasgāzes, tarifu plānots palielināt par 35,9% - līdz 12,1219 eiro par MWh, lietotājiem, kuri patērē no 263 450,1 līdz 1 327 788 kWh, tarifu plānots palielināt par 8,5%% - līdz 9,2978 eiro par MWh, lietotājiem, kuri patērē no 1 327 788,1 līdz 13 277 880 kWh, tarifu plānots celt par 5,9% - līdz 6,1972 eiro par MWh, bet lietotājiem, kuri patērē no 13 277 880,1 līdz 132 778 800 kWh, tarifu plānots palielināt par 2,9% - līdz 4,0262 eiro par MWh.

Slaucamo govju skaita samazināšanās, jo īpaši situācijā, kad svaigpiena iepirkuma cenas Latvijā sarūk, kamēr ES pieaug, kaut arī govju uzturēšanas izmaksas nebūt nesarūk, savukārt lielveikalu plauktos arvien vairāk kļūst importēto piena produktu, ir skaudrs SOS signāls valdībai izstrādāt efektīvu rīcības plānu šīs stratēģiskās nozares izdzīvošanai.

Tāda atziņa skanēja Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas piena grupas sēdē. Lai valstsvīri labāk izprastu situāciju, tika nolemts — savākt visu informāciju par to, kā kurā valsti tiek atbalstīti (aizsargāti) piena ražotāji, jo īpaši mazie, un šo valstu atbalsts nerada tiem būtiskas konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar Latvijā strādājošajiem.

Govju mazāk

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors Rolands Feldmanis norādīja, ka samazinās (par aptuveni 10%) ganāmpulku skaits, savukārt slaucamo govju (kuru pienu nodod pārstrādei) skaits 2022. gada novembrī bija 115 277, kas ir par vairāk nekā 6000 mazāk nekā 2020. gada janvārī. “Diemžēl pazūd mazās saimniecības, kuras ir izkaisītas pa visu Latviju, kuru pamatā ir viensētas, kas nodrošina vienmērīgu Latvijas attīstību,” secina R. Feldmanis.

Jaunākais piedāvājums nodokļu reformas jomā ir solis pareizā virzienā, samazinot darbaspēka nodokļu slogu, taču būtu jādomā par budžeta ieņēmumus kompensējošiem mehānismiem, palielinot patēriņa nodokļus, uzskata Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

"Šis piedāvājums nozīmē, ka darbaspēka nodokļu slogs, kas Latvijā ir augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā, īpaši algu kategorijā no vidējās algas uz leju, nedaudz mazināsies. Tomēr joprojām tas būs augstāks nekā kaimiņvalstīs, īpaši zemāko algu kategorijā," sacīja Rutkaste.

Jaunākais Finanšu ministrijas piedāvājums nodokļu reformas jomā 

Jaunākais Finanšu ministrijas (FM) piedāvājums nodokļu reformas jomā paredz samazināt sociālo...

Viņš norādīja, ka kopumā jaunais nodokļu reformas piedāvājums ir vērtējams kā solis pareizajā virzienā, jo Latvijā darbaspēka nodokļu slogs ir salīdzinoši liels - virs vidējā rādītāja OECD valstīs, kā arī augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā.

"Nodokļu slogu samazināt tā, lai no nodokļu nastas atslogotu tieši zemo algu saņēmējus, ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazinājumu neko daudz līdzēt nevar, jo neapliekamais minimums, kā arī atvieglojumi par apgādājamajiem nosaka to, ka tieši zemo algu saņēmēji IIN samaksā ļoti maz," skaidroja Rutkaste.

Ņemot vērā, ka darba tirgus ir atvērts un darbaspēks ir mobils resurss, šis augstais nodokļu slogs veicina darbaspēka migrāciju uz valstīm, kur tas ir zemāks, pauda Rutkaste.

Vienlaikus Rutkaste norādīja, ka piedāvātās izmaiņas radīs budžeta ieņēmumu kritumu, tāpēc būtu labi, ja šajās izmaiņās būtu paredzēts arī kāds ieņēmumus kompensējošs solis.

"Daļēji budžeta ieņēmumu kritumu kompensēs paredzētās obligātās minimālās sociālās iemaksas, taču pilnai kompensācijai būtu jāpalielina patēriņa nodokļu slogs. Tāpat būtu jāpārskata un jāreformē arī dažādie atvieglotie nodokļu maksāšanas režīmi, kuriem ir ļoti spēcīgas ēnas puses, īpaši attiecībā uz darbinieku sociālo aizsardzību," skaidroja Rutkaste.

Kā kompensējošo mehānismu Rutkaste rosināja pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu, jo tieši šī nodokļa ieņēmumi veido lielāko patēriņa nodokļu daļu.

"Ja tiek mainīts sociālais nodoklis, ir jāpaskatās uz sociālās aizsardzības sistēmu un sociālo budžetu kopumā. Sociālās aizsardzības sistēma daudzās valstīs tiek šķērssubsidēta no citiem nodokļiem, kas ļauj turēt zemus sociālos nodokļus. Sociālā budžeta izdevumus daļēji būtu vērts pārnest uz pamatbudžetu un finansēt tos no citiem nodokļu ieņēmumiem," sacīja Rutkaste.

Jau ziņots, ka jaunākais Finanšu ministrijas (FM) piedāvājums nodokļu reformas jomā paredz samazināt sociālo nodokli, palielināt diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanas slieksni un ieviest obligātu minimālo sociālo iemaksu.

Viens no piedāvājumiem ir visiem strādājošajiem par vienu procentpunktu samazināt sociālo nodokli, kas tiktu sadalīts uz pusēm starp darba devēju un darba ņēmēju.

Otrs piedāvājums paredz līdz 1800 eiro kāpināt diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanas slieksni, kas patlaban ir noteikts 1200 eiro apmērā.

Trešais risinājums paredz ieviest obligātu minimālu sociālo iemaksu visiem strādājošajiem.

Latvijā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas kopējā likme šobrīd ir 35,09%, tostarp darba ņēmējs maksā 11%, bet darba devējs - 24,09%.

Situācija viesmīlības nozarē ir dramatiska – tās starppatēriņa īpatsvars Latvijas kopējā ekonomikā samazinājies no 2,9% 2019. gadā līdz 1,2% 2021.gadā. Cieš gan ēdināšanas uzņēmumi, gan valsts ekonomika – kopējie nozares administrēto maksājumu parādi sasnieguši 50% attiecību pret nodokļu ieņēmumiem un kopš 2019. gada ir palielinājušies par 183%, norāda Latvijas Restorānu biedrība.

Tāpēc ēdināšanas nozare atkārtoti aicina Latviju sekot citu Eiropas valstu piemēram un samazināt ēdināšanas nozares PVN likmi uz 12% vai 5%.

“Latvijā PVN likme ēdināšanai ir otra augstākā Eiropas Savienībā (aiz Dānijas) un pati augstākā starp «jaunajām» ES dalībvalstīm. Turklāt deviņas no ES dalībvalstīm tieši Covid-19 pandēmijas laikā, kopš 2020.gada sākuma, īstenoja papildus PVN samazināšanas politiku, tādējādi tika atbalstīta ne tikai nozare, bet arī kopējā valsts ekonomika. Vienlaikus jāņem vērā arī fakts, ka kopējais nodokļu slogs Latvijā ir ļoti augsts un nesamērojams ar klientu pirktspēju, kas līdz ar dramatisko inflāciju ir vēl vairāk kritusies. Rezultāts – ēdināšanas nozares uzņēmumi šobrīd strādā ar zaudējumiem un vairumam LRB biedru ir hroniski nodokļu parādi. 2021.gadā samaksāto nodokļu apjoms ir samazinājies par 38% jeb 56 miljoniem eiro, salīdzinot ar apjomu pirms COVID-19 pandēmijas. Lai salauztu šo apburto loku, ir nepieciešams nopietns valsts atbalsts un samazinātā PVN likme labākais instruments nozares sakārtošanai un izdzīvošanai,” uzsver Latvijas Restorānu biedrības (LRB) prezidents Jānis Jenzis.

Nesamērīgais valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem obligātā iepirkuma ietvaros ir ilgtermiņa problēma, kas būs jārisina arī jaunajai valdībai, piektdien, 27.jūlijā raksta laikraksts Dienas Bizness.

Nākotnē lielāka uzmanība jāpievērš atbalsta saņēmēju kontrolei, kā arī jāmeklē kompromiss, lai pārtrauktu šo bezjēdzīgo valsts atbalsta politiku, intervijā DB norāda uzņēmuma Latvijas Gāze valdes priekšsēdētājs un bijušais premjerministrs Aigars Kalvītis. Viņš nenoliedz, ka obligātā iepirkuma komponentes (OIK) pirmsākumi meklējami viņa valdības laikā, taču piebilst, ka līdz 2007.gadam OIK slogs bija neliels un samērīgs.

Kā vērtējat šobrīd izveidojušos situāciju, kad OIK slogs elektroenerģijas patērētājiem kļuvis nepanesams?

Jāsaka, ka jebkurš nesamērīgs atbalsts ir slogs patērētājiem. Atbalsts obligātā iepirkuma (OI) ietvaros nesamērīgs kļuva 2009.gadā, kad Valda Dombrovska valdība pieņēma lēmumu par grozījumiem Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr.221, kas pavēra vārtus neierobežotai OIK sloga uzkraušanai patērētājiem. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) jau toreiz valdību brīdināja, ka, piemērojot MK noteikumos ietverto formulu arī stacijām, kuru jauda pārsniedz četrus megavatus, elektroenerģijas OI izmaksas un lietotāju maksājumi par elektroenerģiju palielināsies. Neraugoties uz SPRK iebildumiem, grozījumi tika apstiprināti. Jāpiebilst, ka svarīgi ir atskatīties arī uz OIK vēsturi. Laikā, kad es biju valdības vadītājs, Eiropas Savienība (ES) izvirzīja mērķi līdz 2020.gadam palielināt atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvaru enerģijas gala patēriņā. OIK lielākā problēma ir tā, ka viss tika salikts vienā katlā, jo atbalsts zaļajai enerģijai un subsīdijas koģenerācijai ir divas dažādas lietas. Ja mēs vērtējam procentuāli, tad atbalsts AER veido tikai nelielu daļu no kopējā OIK sloga. Šobrīd nozares, kas saņem atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros, tiek uzskatītas par sliktām, bet patiesībā viss slēpjas samērīgumā.

Lai gan Latvijas sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka vislielākā dzīves dārdzība ir galvaspilsētā Rīgā, reģionu pilsētu iedzīvotājiem pārtikas un mājokļu izdevumu slogs attiecībā pret ienākumiem ir krietni lielāks nekā rīdziniekiem.

Tā, piemēram, rīdzinieku ģimenei mājokļa izdevumiem vien jāatvēl vidēji 10% no saviem ikmēneša ienākumiem, kamēr jēkabpiliešiem – 14,4%, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktais pētījums. Rīga līdz ar Ventspili un Jelgavu ir trīs dzīvošanai izdevīgākās pilsētas, vērtējot mājokļa un pārtikas izmaksu īpatsvaru pret attiecīgās pilsētas vidējiem ienākumiem.

Pētījuma ietvaros salīdzinātas divas galvenās sadzīves izmaksu pozīcijas – izdevumi pārtikas iegādei un mājokļa uzturēšanai – septiņās Latvijas pilsētās: Rīgā, Liepājā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Ventspilī, Valmierā un Jelgavā. Izdevumi tika aprēķināti četru cilvēku ģimenei (divi pieaugušie un divi bērni), pieņemot, ka abi vecāki strādā un saņem pilsētā fiksēto vidējo darba algu, bet ģimene dzīvo 70m2 lielā dzīvoklī nerenovētā daudzdzīvokļu namā, un namu apsaimniekošanas maksā tiek iekļauti arī maksājumi par veidoto uzkrājumu fondu. Savukārt pētījumā definētais pārtikas grozs veidots, pamatojoties uz rekomendācijām, kas atbilst cilvēkam nepieciešamās enerģijas patēriņam un veselīga uztura principiem. Dati par pārtikas grozā iekļauto produktu cenām apkopoti attiecīgo pilsētu lielākajos lielveikalos.

Nodokļu izmaiņas un banku motivēšana kreditēt palielinās Latvijas konkurētspēju ārējos tirgos, teikts Ekonomikas ministrijas (EM) mājaslapā publicētajā ekonomikas ministra Viktora Valaiņa (ZZS) paziņojumā.

Ministrs norāda, ka šobrīd ir aizsākušās intensīvas politiskās diskusijas par nākamā gada valsts budžetu un potenciālajām nodokļu izmaiņām, un, kā ierasts, ir gaidāma politiskā cīņa par daudzu un dažādu konkrētu valsts budžeta programmu finansējumu.

"Taču es kā ekonomikas ministrs gribētu ieskicēt kopējo ainu, vadoties pamatā no Latvijas ekonomiskās konkurētspējas viedokļa," pauž Valainis.

EM ir izstrādājusi ambiciozu Latvijas ekonomiskās izaugsmes stratēģiju, kas paredz laikā līdz 2035.gadam dubultot valsts ekonomikas apjomu. Tas prasa ikgadēju iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu 4-5% apmērā.

Valainis norāda, ka valsts budžets un nodokļi šobrīd ir galvenie instrumenti, kas ir valdības un Saeimas rīcībā, no kuriem ir atkarīgs, kā izdosies ekonomiku uzlikt uz straujākas attīstības vektora. Kā norāda eksperti, izšķirošais šajā procesā būs investīciju un eksporta apjoma palielinājums.

Galvenie zaudētāji obligātās iepirkuma komponentes (OIK) reformu rezultātā būs mazie un vidējie uzņēmēji, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

To Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē, kurā tika diskutēts par OIK aprēķināšanas kārtību no nākamā gada, uzsvēra gan vairāki deputāti, gan pieaicinātie eksperti. Šādu scenāriju apstiprina arī Ekonomikas ministrijas (EM) provizoriskie aprēķini par OIK izmaiņām.

EM aprēķini skaidri parāda, ka jebkurā no scenārijiem izmaksas augs uzņēmumiem, kas izmanto 0,4 kilovoltu līniju pieslēgumu. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Enerģētikas komitejas vadītājs Kaspars Osis uzsver, ka tā ir lielākā daļa mazo un vidējo uzņēmumu. «Izvēlētais princips, kurā vieni uzņēmēji zaudē, bet citi iegūst, rada bažas. Sniedzot atbalstu lielajiem patērētājiem, mazie un vidējie uzņēmēji būs zaudētāji,» uzskata K. Osis. Arī Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis domā, ka lielo ražotāju ieguvumus varētu nākties kompensēt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vidū ir liels zemnieku saimniecību īpatsvars.

#Laiks, ko uzņēmēji Latvijā ir spiesti patērēt deklarāciju sagatavošanai un saistību kārtošanai, joprojām ir visilgākais Baltijā.

Pārskatā par nodokļu saistību slogu pasaulē 189 valstu konkurencē Latvija atrodas 13.vietā, secināts jaunākajā Pasaules Bankas grupas un PricewaterhouseCoopers (PwC) sagatavotajā pārskatā.

Tūlīt aiz Latvijas seko Igaunija, kura var lepoties ar īsāko nodokļu saistību izpildes laiku Baltijā, savukārt Lietuva atrodas 18. vietā. Kopumā mazākais nodokļu slogs pasaulē saskaņā ar 2016. gada likmēm ir Katarā, bet vislielākais – Venecuēlā.

Nodokļu slogu veido pētāmā uzņēmuma nodokļu un iemaksu kopējais apmērs, nodokļu saistību izpildei nepieciešamais laiks un maksājumu skaits, kā arī pēcdeklarēšanas indekss.

Uz tehnoloģiju sniegtajām, taču joprojām neizmantotajām iespējām padarīt Latvijas uzņēmējiem nodokļu saistību kārtošanu ērtāku un vienkāršāku norāda PwC Nodokļu nodaļas direktore Ilze Rauza: «Laiks, ko uzņēmēji Latvijā ir spiesti patērēt deklarāciju sagatavošanai un saistību kārtošanai, joprojām ir visilgākais Baltijā – 169 stundas, kas ir krietni vairāk nekā Igaunijā un vidēji Eiropā, kas ir 161 stunda. Raugoties uz citu valstu praksi, redzam, ka pilnīga pāreja uz deklarāciju iesniegšanu elektroniski, kā arī esošo valsts datubāzu un informācijas sistēmu sasaiste ir palīdzējusi būtiski atvieglot šo procesu. Ņemot vērā nodokļu reformu un daudzas citas ar to saistītās izmaiņas, Valsts ieņēmumu dienestam ir jābūt gatavam atvieglot nodokļu administrēšanu un saistību izpildi ar valsti, citādi nodokļu iekasēšana arī turpmāk būs smagnēja un neefektīva gan uzņēmējiem, gan valstij kopumā.»

Pasaules ekonomika kopš finanšu un ekonomiskās krīzes sākuma 2008. gadā nav jutusies tik labi kā šobrīd, secināts jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā.

Mājsaimniecību parādu slogs daudzviet ir sarucis, augošā ekonomikas aktivitāte veicina bezdarba kritumu, kas sāk atspoguļoties straujākā darba samaksas pieaugumā. Uzņēmumi ir atsākuši investēt. Uzņēmēju un patērētāju noskaņojums ir diezgan labs. Tas viss šogad palīdzēs pasaules ekonomikai noturēt pērn sasniegto straujāko izaugsmes tempu pēdējo 8 gadu laikā. Arī nākamajos pāris gados tas būs jaudīgs, tomēr nedaudz palēnināsies.

ASV ekonomikā šogad un nākamgad gaidāma ļoti spēcīga 2,7-2,5% izaugsme, kas 2020.gadā palēnināsies līdz 1,5% darbaspēka trūkuma, augošu procentu likmju un izmaksu, kā arī tirdzniecības ierobežojumu ietekmē. Eirozonā augstākais izaugsmes temps jau ir aiz muguras, un izaugsme pakāpeniski palēninās galvenokārt vājāka eksporta, bet arī augošas nenoteiktības un ierobežojošu piedāvājuma puses faktoru dēļ (piemēram, darbaspēka trūkums, augsta jaudu noslodze). Izaugsme vēl arvien būs diezgan laba un plaša, ap 2,0% šogad, 1,8% 2019. gadā un 1,6% 2020. gadā.

Lai gan iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme visās Baltijas valstīs ir līdzīga, kopumā darbaspēka nodokļa slogs visos līmeņos Latvijā ir augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības konferencē par nodokļu politiku pavēstīja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.

Arī darbanespējas lapu apmaksas kārtība Latvijā salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm darba devējiem rada lielākas izmaksas. Proti, Latvijā darba devējiem ir jāapmaksā lielāks slimības dienu skaits, kamēr valsts uzņemas apmaksāt apmēru, kas ir relatīvi mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā, viņš norādīja. Hermanis tostarp skaidroja, ka, lai gan šajā gadījumā varētu būt iesaistīti arī citi faktori, piemēram, tieslietu sistēma, augsts darbaspēka nodokļu slogs noved pie eksporta apmēra samazinājuma, mazāka ārvalstu investīciju pieplūduma, zemākām iespējām uzlabot darbinieku atalgojumu un lielākas ēnu ekonomikas.

Turklāt, atbilstoši LDDK rīcībā esošajiem datiem, 2019.gadā vidējās aprēķinātās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas nesasniedza iemaksas no valstī noteiktās minimālās darba algas kopumā 273 612 cilvēkiem. Viņš uzskata, ka pašreizējie mērķi būtu darbaspēka nodokļu konkurētspējas veicināšana, kā arī lielāka nodarbināto personu iesaiste nodokļu nomaksā, tostarp ieviešot minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas katras personas līmenī, neatkarīgi no nodokļu režīma. Vienlaikus eksperts uzskata, ka būtu jāvirzās uz konkurētspējīgu darba devēju izmaksas sistēmu attiecībā uz slimības lapu izmaksas apmēru un ilgumu.

Neskatoties uz pēdējo gadu ekonomiskās attīstības perspektīvu un ģeopolitiskās situācijas pasliktināšanos, mazie un vidējie uzņēmēji Baltijā saglabā pragmātisku optimismu.

Par to liecina SEB Baltijas biznesa apskata 2024 (Baltic Business Outlook) rezultāti, kurā aptaujāti vairāk nekā 2200 mazie un vidējie uzņēmumi Baltijas valstīs. Latvijā lielākā daļa aptaujāto uzņēmumu uzskatāmi par mēreniem optimistiem – 70% respondentu sagaida apgrozījuma pieaugumu līdz 15%. Kā būtiskākos faktorus, kas šogad varētu atstāt lielāko ietekmi uz uzņēmuma apgrozījumu, uzņēmēji gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs identificēja nodokļu slogu, inflāciju un energoresursu izmaksas.

Apgrozījuma pieaugumu par vairāk nekā 15% visvairāk prognozējuši Lietuvas uzņēmēji (10% respondentu), savukārt Latvijā un Igaunijā optimistu ir salīdzinoši mazāk (Latvijā – 5%, Igaunijā – 7%). Taču vispesimistiskāk ir noskaņoti uzņēmēji Igaunijā, kur apgrozījuma kritumu šogad prognozējuši 27% aptaujāto uzņēmēju, savukārt Latvijā tādu ir 22%, bet Lietuvā – 24%.