«Nupat Preiļos slēdzām veikalu, viens no iemesliem - nevarējām atrast piemērotu darbinieku. Likām sludinājumu internetā, sadarbojāmies ar nodarbinātības dienestu, bet nekā. Atnāk jauna meitene. Nagi šitādi (demonstrē to garumu), bet ne viņa pie kases māk strādāt, ne aiz letes, pat grīdu nemāk izmazgāt. Vecāki nav iemācījuši. Taču prasības - oi, oi, oi,» intervijā laikrakstam Diena stāstījis uzņēmējs no Aglonas Andrejs Stremjanovs.
«Domāju, lielākā problēma ir cilvēku apziņā. Viens piemērs. Zvanu brālēnam, kurš strādā Īrijā. Viņš saka - tagad nevaru runāt, esmu darbā, atzvana savā 15 minūšu ilgajā pārtraukumā. Mūsu strādnieki par to smejas. Savukārt, kad es pirmdienas rītā zvanu darbiniekam, kuru esmu pieņēmis darbā caur vienu nodarbinātības dienesta programmu, un prasu viņam, kāpēc viņš vēl nav ieradies, jo darbadiena jau sākusies, viņš man atbild: «Man Eiropa maksā, nevis tu, ko tu no manis gribi?» Man reizēm ir sajūta, ka mūsu cilvēki uz darbu nāk risināt savas privātās lietas,» stāstījis uzņēmējs.
«Rīgā varbūt ir citādi, tur lielāka izvēle, konkursi uz vakancēm, bet mums jāpriecājas, ka cilvēks vispār atnācis. Mēs jau smejamies - par to vien, ka uz darbu atnācis, jau prēmiju nopelnījis,» viņš piebildis.
«Jāatzīst, visdrošāk darbiniekus meklēt caur pazīšanos, teikšu godīgi - nezināmu cilvēku no ielas ņemt negribas. Celtniecības un mežizstrādes brigādē vīri cits citu tuvākajā apkārtnē pazīst, paši sarunā palīgus, zina, uz kuru var paļauties, kurš pēc brīvdienām darbā ieradīsies, kuram ar piecām dienām būs par daudz,» pieredzē dalījies A. Stremjanovs.
Viņš ir pārliecināts: «Latgali var izglābt tikai vairāk aktīvu cilvēku - gan tie, kas grib strādāt, gan tie, kas var dot darbu. Citādi nav nekādas perspektīvas.»