Centrālās vēlēšanu komisijas statistika liecina, ka starp Rīgas domes deputātu kandidātiem atrodams arī liels skaits dažādu uzņēmumu pārstāvju.

Tā vēlēšanās startē gan valdes priekšsēdētāji, gan valdes locekļi, gan direktori, gan citi augstākā līmeņa uzņēmumu darbinieki.

Lūdzām daļai no viņiem sniegt atbildes uz diviem jautājumiem:

1. Vai šis ir Jūsu pirmais starts politikā?

2. Kādēļ izlēmāt iet politikā? Kāda ir Jūsu motivācija un kādi ir plāni?

^{(Partijas sakārtotas secībā, kādā tās atrodamas cvk.lv)}

Atbildes:

- Politisko partiju apvienība Saskaņas Centrs, Partija Gods kalpot Rīgai

Deņiss Jeļizarovs, dzimšanas gads: 1981, dzīves vieta: Rīga, tautība: nav norādīta

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Latvijas izaugsmes tempi kļūst straujāki, un ik pa laikam izskan runas par ekonomikas pārkaršanu.

Lai gan pašreizējās norises tautsaimniecībā būtiski atšķiras no pirmskrīzes periodā pieredzētā, tikai fakts vien, ka šādas sarunas notiek, liecina par salīdzinoši augstu ekonomisko aktivitāti. Tas, kā situācija attīstīsies nākotnē un vai pārkaršanas riski pieaugs, lielā mērā ir atkarīgs no mācībām, kas gūtas no pagātnē pieļautajām kļūdām.

Šajā rakstā par vienu no tām – fiskālās politikas reakciju uz ekonomiskajiem apstākļiem jeb fiskālās politikas cikliskumu. Valdības spēju ietekmēt ekonomikas aktivitāti nevajadzētu novērtēt par zemu. Budžeta ieņēmumi un izdevumi katru gadu ir vienlīdzīgi aptuveni trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valdības lēmumi var gan veicināt, gan arī bremzēt ekonomisko aktivitāti. Kad un kādus lēmumus valdībai ir nepieciešams veikt? To lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi.

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija, kā maza un atvērta ekonomika, ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Piedzīvojot strauju atgūšanos 2011. gadā ar kāpumu 6,2% apmērā, Latvijas izaugsmes temps ar katru turpmāko gadu ir palēninājies, noslīdot līdz 2,7% pērn. Valdība ir uzstādījusi mērķi sasniegt izaugsmi 5%. Tajā pašā laikā ir skaidri redzami šķēršļi, kas bremzē izaugsmi un uz kuriem gadu no gada norāda investori, analītiķi un citi valdības partneri. Neveicot reformas, turpmākajos gados izaugsme solās būt izteikti mērena, jo ārējie apstākļi var izrādīties drīzāk izaugsmi ierobežojoši, nevis veicinoši. Protams, ņemot vērā ES fondu ietekmi, IKP pieaugums var īslaicīgi uzplaiksnīt. Kā var raksturot ārējo vidi, runas par stagnāciju un kādēļ ir tik būtiski sakārtot lietas uz vietas?, jautā eksperts.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide un citi faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Ekspremjers un uzņēmējs Aigars Kalvītis nenoliedz, ka nākotnē varētu atgriezties politikā, taču patlaban neredz tam sevī šādu enerģiju.

Kalvītis intervijā aģentūrai LETA atklāja, ka savulaik politikā iesaistījies, jo bijis enerģijas pilns un bija skaidrs, ko darīt politikā. «Pirmo reizi, kad nokļuvu politikā, es nācu šo valsti mainīt,» sacīja ekspolitiķis.

Tomēr patlaban viņš sevī neredz iekšēju spēku, lai atgrieztos politikā, viņš patlaban to salīdzina ar staignu purvu, pa kuru ir smagi jābrien, tāpēc tam ir nepieciešams daudz spēka, lai atgrieztos normālās, optimistiskās sliedēs. Turklāt politika ir komandas darbs un patlaban viņš neredz kādu konkrētu komandu, kurai varētu pievienoties un ieviest pārmaiņas valstī, lai gan neizslēdz, ka nākotnē, ja šāda komanda izveidotos, tai varētu pievienoties un atkal parādīties uz politiskās skatuves.

Laikraksta Dienas Bizness rīcībā ir nonākusi informācija, ka pret Latvijas bankām uzsāktās kampaņas rezultātā tiek slēgti ne tikai «čaulas uzņēmumu», bet arī pavisam reālu tranzīta nozares uzņēmumu konti.

«Varu atklāti pateikt, ka arī mums aizvēra ciet kontus kompānijām, kuras ir saistītas ar Krieviju. Pagājušā gada decembrī bez īpašiem paskaidrojumiem Swedbank aizvēra ciet kontus diviem kopuzņēmumiem,» saka Ivars Sormulis, kurš ir privātā dzelzceļa uzņēmuma AS Baltijas Tranzīta serviss valdes priekšsēdētājs. Viņš ir tas retais, kuram ir drosme to pateikt atklāti. Taču laikraksta rīcībā ir informācija arī par citiem tranzīta jomas uzņēmumiem, kuriem pēdējā laikā ir radušās problēmas banku kontu sakarā. Grūtajā situācijā, kādā starptautiskās politikas dēļ atrodas Latvijas tranzīta nozare, mazākais, kas tai ir vajadzīgs, ir problēmas ar banku pakalpojumiem mūsu valstī. Tā vien šķiet, ka kāda neredzama roka ir nolēmusi pielikt punktu ne tikai Latvijas bankām, bet arī tranzītam, kas ir vēl viena miljardu nozare. Bet varbūt tā nav sveša roka, bet mūsu pašu provinciālisms un gļēvums? Patiešām traki būtu, ja izrādītos, ka mūsu bankas un tranzīts ir iznīcināts nevis kādu ģeopolitisku lēmumu rezultātā, bet tikai tāpēc, ka Latvijas valdībai gribējās kārtējo reizi iztapt, bet banku ierēdņiem neko vairāk kā «mazāk problēmu».

«Katrā ziņā varu apliecināt to, ka no sievietes politikā prasa vairāk nekā no vīrieša,» intervijā laikrakstam Diena, vaicāta, vai ir grūti būt sievietei politikā, sacījusi Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

«To es pārrunāju arī tajās atsevišķajās minūtēs, kad man bija iespēja pabūt kopā ar Hilariju Klintoni. Mūsu viedokļi pilnīgi saskanēja. Nekad neesmu redzējusi rakstus, kur būtu aprakstītas politiķu vīriešu frizūras, viņu ne vienmēr labi izgludinātās bikses vai nenotīrītās kurpes, savukārt sievietei tas ir pirmais, par ko varam izlasīt medijos,» skaidrojusi S. Āboltiņa.

«Politikā vīrieši, kad viņiem nav ko atbildēt sievietei pēc būtības, mēdza atbildēt ar kaut ko, kas uz viņu attiecas personīgi. Nils Ušakovs var atbildēt - «viņa vienkārši nav izgulējusies» - par kādu kritiku, bet es nekad neesmu dzirdējusi neko tādu politikā atbildam vīrietim. Ir grūti? Bet, ja esmu izvēlējusies sev tādu darbu, tad tas ir jādara ar visām tā grūtībām. Nevis par to jāžēlojas,» sacījusi Saeimas priekšsēdētāja.

Finanšu nozares asociācijas (FNA) apkopotie dati liecina, ka pēdējo trīs mēnešu laikā no 3476 izskatītajiem iedzīvotāju iesniegumiem komercbankām par ikmēneša kredīta maksājumu vai likmju pārskatīšanu, reālas maksātspējas grūtības fiksētas vien 57 gadījumos. Iepriekš minētais apliecina arī to, ka, lai arī kredītmaksājumi ECB monetārās politikas dēļ ir pieauguši, saistību segšana nav problēma lielākajai daļai kredītņēmēju.

Tāpēc nozare iestājas par palīdzību tiem, kam tas ir patiesi nepieciešams, nevis teju visiem kredītņēmējiem, kā to šobrīd paredz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas virzītie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai.

Lai palīdzētu iedzīvotājiem mazināt izmaksu pieaugumu, bankas jau šobrīd lielākajai daļai kredītņēmēju mazina bankas procentu likmi pēc komerciāliem principiem vidēji par 0,2%-0,4%. Ģimenei, kurai kredīta atlikums ir 70 000 eiro uz 20 gadiem, tas nozīmē teju 4 000 eiro ietaupījumu. Turpretī, samazinot procentu likmi, piemēram, par 1% uz gadu, kopējais ietaupījums būs vien 480 eiro. Īstermiņā ieguvums no 1% samazinājuma var šķist lielāks (40 eiro mēnesī), pretstatā 0,4% samazinājumam (16 eiro mēnesī), tomēr ilgtermiņā lielāku ieguvumu sniedz risinājumi, ko bankas piedāvā jau šobrīd.

Kohēzijas budžetam ir jābūt ambiciozākam, un jebkādiem samazinājumiem šai politikai kopumā nevajadzētu iet tālāk par Brexit radīto ietekmi apmēram 6% apmērā; Latvija griezienam nepiekrīt.

Tāda ir Latvijas nostāja, runājot par priekšlikumiem kohēzijas politikai pēc 2020. gada, norāda Finanšu ministrija (FM). Šā gada maijā Eiropas Komisija publicēja regulu priekšlikumu nākamajai Eiropas Savienības (ES) daudzgadu finanšu shēmai. Savukārt jūlijā tika publicēti arī regulu priekšlikumi kohēzijas politikai pēc 2020. gada. FM atzīmē, ka kopumā Latvija augstu novērtē Eiropas Komisijas ieguldīto darbu un laicīgo regulu priekšlikumu sagatavošanu. Tomēr Eiropas Komisijas piedāvājums ir pamats diskusijām, un noteikti ir aspekti, kurus iespējams pilnveidot. Ir arī nepieciešams izšķirt divas lietas: regulējuma normas, kas nosaka atbalsta tvērumu, un ieviešanas principus un priekšlikumu par finansējuma apjomu kohēzijas politikai un konkrētām dalībvalstīm. ES ekonomika sāk atlabt, taču ir nepieciešamas papildu investīcijas, lai pārvarētu nevienlīdzību gan starp dalībvalstīm, gan to iekšienē. Kohēzijas politikas budžets 2021.–2027. gada periodā būs 373 miljardi eiro saistību apropriācijās, kas nozīmē, ka tai būs pietiekami daudz līdzekļu nevienlīdzības novēršanai. Līdzekļi joprojām galvenokārt tiks iedalīti tiem reģioniem, kas no pārējās ES atpalikuši visvairāk. Tajā pašā laikā kohēzijas politika joprojām nodrošinās tiešo saikni starp ES un tās reģioniem un pilsētām. Nevar neminēt, ka sarunas par nākamo daudzgades budžetu nebūs vieglas. Naudas ir mazāk, ņemot vērā Lielbritānijas, kas bija viena no lielāko iemaksu veicējām, izstāšanos no ES. Tomēr vajadzību apmēri nav mazinājušies. Visticamāk, ka daļa valstu, kuru ekonomika ir augusi straujāk, piedzīvos finansējuma griezienu. Mazāks atbalsts projektu realizācijai, iespējams, varētu sagaidīt arī Lietuvu un Igauniju.

Britu aiziešana no Eiropas Savienības Zviedrijai būtu lielāks trieciens nekā Baltijas valstīm, saka Swedbank grupas galvenā ekonomiste Anna Bremane.

Zviedrijai ekonomikas ārpolitikā ES līmenī svarīga ir bloķēšanās ar Lielbritāniju. Cik liels kaitējums Zviedrijas interesēm būtu no Brexit jeb Lielbritānijas aiziešanas no ES? Un – cik ļoti tas ietekmētu salīdzinoši nesen izveidoto NB8+ jeb Ziemeļvalstu, Baltijas un Lielbritānijas sadarbības formātu?

Mēs par to esam ļoti nobažījušies. Zviedrija, Ziemeļvalstis vispār, Baltijas valstis un Lielbritānija lielā mērā ir līdzīgi domājošas valstis, un ES mēs lielā mērā esam labākie draugi. Ja Lielbritānija aizietu, Ziemeļvalstu un Baltijas teikšana ES politikā būtu daudz, daudz mazāka. Baltijas valstīm vēl ir labums no tā, ka jūs esat eirozonā – jūs aizvien piedalītos Eirogrupā jeb eirozonas finanšu ministru forumā, bet Zviedrijai ārpus eirozonas britu aiziešana būtu pamatīgs pozīciju zaudējums. Kopā ar britiem mēs vēl esam spējuši skatīties līdzi, lai Eiropas politika netiktu pārlieku nosvērta eirozonas interesēs, bet bez viņiem mēs būsim daudz vairāk marginalizēti, un mūsu zaudējumi būtu salīdzinoši lielāki, nekā Baltijas valstīm.

Interešu grupa nav lamu vārds, bet gan sabiedrības dzīvīguma pazīme; ja nav pašorganizēšanās, tad iznākums ir ļengana politika

Klasiskajā apgalvojumā, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, ir apslēpts risks, ka atbildība un attiecīgi arī iniciatīva tiek izšķīdināta. Tas, kas pieder visiem, nepieder nevienam, tāpēc tiek novazāts un izniekots, un valsts intereses nav izņēmums.

Virkne pašmāju un ārvalstu ekspertu arī DB nemitīgi norāda uz Latvijas jebkādas politikas – lai tā būtu iekšpolitika, ārpolitika, nodokļu vai vēl kāda politika – valdošo problēmu, kas ir bezmērķība. Darba specifikas dēļ esmu iedziļinājies ārlietās un varu pārliecinoši teikt, ka Latvijas ekonomikas diplomātija vēl ir pat samērā proaktīva, bet arī tā nepārprotami atspoguļo pieprasījumu – kāds ir pieprasījums no mājām, tāda ir rīcība. Jeb, ko vadošie biznesa lobiji un aktīvākas atsevišķās kompānijas argumentēti prasa, tādas mūsu valsts intereses starptautiskajā ekonomiskās politikas veidošanā arī parādās.

Ilggadējais a/s Agrofirma Tērvete valdes priekšsēdētājs Modris Goba atstājis amatu un neizslēdz iespēju startēt politikā. M. Goba sarunā ar Db sacīja: «Nav izslēgts, ka es varētu startēt politikā, jo tagad tam būs vairāk laika.»

Viņš stāsta, ka savā dzīvē pieredzējis vairākas iespējas, kad varējis ienākt politikā. Pirmā iespēja – vēl agrākās Augstākās padomes laikā, kad no viena apgabala startējis vēlēšanās kopā ar Raitu Černaju, bet toreiz cilvēki neesot noticējuši un viņš nav ievēlēts. Taču M. Goba vadīja agrofirmu Tērvete un teic, ka savas ieceres politikā realizētu tāpat, kā vadot Tērveti, kas piedzīvojusi izaugsmi un nesusi labumu visai Latvijas tautsaimniecībai.

Otra reize bijusi tad, kad viņš ievēlēts 6. Saeimā, taču korupcijas novēršanas likuma dēļ nolika deputāta mandātu un turpināja vadīt agrofirmu, kas piedzīvojusi vērā ņemamu attīstību. Tagad M. Goba atzīst, ka varētu domāt par politiku, taču esot jāredz komanda, kur varētu iesaistīties. Viņš gan atzīst, ka «pagaidām, liekot roku uz sirds, neredzu tādu politisko spēku, kur varētu iesaistīties», taču, iespējams, ka līdz nākamajām vēlēšanām kas varētu mainīties.

Ja Eiropas Savienība neveiks radikālas pārmaiņas eirozonas fiskālajā politikā un patvēruma meklētāju politikā, tas kritiski ietekmēs uzticību un sadarbību starp valstīm, liekot šaubīties arī par savstarpējām drošības garantijām.

Tā sarunā ar DB spriež Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.

Viņš norāda, ka eirozonas fiskālā integrācija ir nonākusi strupceļā, jo sevišķi Itālijas jaunā valdība, kurai ir liels sabiedrības atbalsts, nepiekritīs ne ES fiskālajai, ne banku savienībai, kur spēles noteikumi ir Ziemeļeiropas diktēti. Lai izbeigtu pirkstu rādīšanu vienam uz otru un spriedzi starp tautām publisko finanšu dēļ, Ī. Kērnss fiskālās savienības vietā iesaka pretējo – fiskālo decentralizāciju. Tas prasītu Māstrihtas kritēriju aizvietošanu ar citiem, piemēram, ar pretcikliskas fiskālās politikas noteikumu, nosakot taupīgu fiskālo politiku augšupejošā ekonomiskajā ciklā.

Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis rosina valstī samazināt darbaspēka nodokļus un palielināt sodus par to nemaksāšanu.

Intervijā laikrakstam Diena Rungainis pauž viedokli, ka darbaspēka nodokļu nesamazināšana ir noziegums pret latviešu tautu. Viņaprāt, darbaspēka nodokļu samazināšana būtu otrais solis pēc naudas došanas partijām.

Pēc Rungaiņa domām, darbaspēka nodokļi ir jāsamazina no pašreizējiem 47-48% uz pusi. Vienlaikus ir jāpalielina sods par nodokļu nemaksāšanu - jāliek cietumā uzņēmumu vadītāji un grāmatveži, kuri krāpjas. "Pašlaik puse no Latvijas ekonomikas nemaksā nodokļus. Ir jāpanāk situācija, ka nodokļus nemaksā tikai 8-12 procentu, kas ir noziedznieki burtiskā nozīmē: kontrabanda, prostitūcija, narkotikas utt. Kamēr vēl būs 35-40%, kas nodokļus nemaksā, mēs te neko jēdzīgu neuzbūvēsim," uzskata Rungainis.

Latvijā plānots ilgtermiņā nodrošināt fiskālo politiku, paredz Saeimas ceturtdien pirmajā lasījumā atbalstītais Fiskālās disciplīnas likumprojekts. Par šo likumprojektu pēc karstām diskusijām nobalsoja 65 deputēti, pret 28.

Piemērojot Fiskālās disciplīnas likumprojektu, Latvijā tiks īstenota pretcikliska fiskālā politika, kas nozīmē, ka ekonomikas cikla augšupejas fāzē tiks īstenota ierobežojoša fiskālā politika, bet ekonomikas cikla lejupslīdes fāzē – ekonomikas attīstību stimulējoša fiskālā politika.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs uzsvēra, ka šī ir tikai pirmā likumprojekta versija un diskusijas būs vēl, tapēc otrais lasījums noteikts 15. februārī.

Līdz šim Latvijā ir īstenota procikliska fiskālā politika, bet finanšu un ekonomiskā krīze un tās ietekmes analīze apliecināja, ka, īstenojot prociklisku fiskālo politiku straujas ekonomiskās izaugsmes gados, tiek veicināta ekonomikas pārkaršana, padarot situāciju grūti kontrolējamu brīdī, kad sākas ekonomiskā lejupslīde, skaidro likumprojekta sagatavotāja Finanšu ministrija.

Politiskās mazspējas apstākļos Latvijas pastāvēšanas pamats tiek drupināts no ekonomikas puses, saka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

Samērā īsā laika posmā esat apceļojis lielu daļu pasaules – bijāt Krievijā, ASV, Singapūrā, tikko arī Luksemburgā. Kas LTRK biedriem, pozitīvi sakot, ir tas aktuālākais vai varbūt kreņķis – ārējie tirgi vai ekonomiskā situācija tepat Latvijā?

Lielākie kreņķi ir iekšējie, bet tie ir ļoti cieši saistīti ar ārējiem, jo orientācija jau tomēr ir uz konkurētspēju un eksportu. Raugoties uz mūsu biedru aptaujām, kreņķi ir trīs. Pirmām kārtām viss, kas ir saistīts ar nodokļu politiku plašā nozīmē. Otrs ir finansējuma pieejamība, un trešais – ES fondu izmantošana.

Risks ir tāds, ka mūsdienās arī mazs uzņēmējs, kas pagaidām aizvien ir patriotisks un paliek šeit, būtībā jau var izvēlēties savam biznesam arī atsaucīgāku zemi, jo viņi jau tāpat darbojas starptautiski. Šeit mēs nonākam pie Latvijas valsts politikas – cik mūsu politikas veidotāju lēmumi un viņu domāšana ir laikmetīga? Mūsu uzņēmējdarbības vide, protams, ir dažāda, un LTRK koncentrējas uz palīdzību tieši mazajiem uzņēmējiem.

Patlaban ekspremjers un kādreizējais Tautas Partijas vadītājs Aigars Kalvītis «īsti nevēlas» un patlaban nav gatavs atgriezties politikā, taču viņš neizslēdz iespēju, ka kāds no viņa bijušajiem kolēģiem to varētu darīt.

«Es neesmu tādus plānus priekš sevis šobrīd analizējis un nedomāju, ka es īsti vēlos to šobrīd darīt. Tā kā ar mani ir diezgan mierīgi – es neesmu šobrīd gatavs atgriezties politikā,» tā, atbildot uz Latvijas Televīzijas raidījuma Labrīt, Latvija! jautājumu, vai viņš varētu atgriezties politikā, norāda A. Kalvītis.

Viņš gan pieļauj, ka kāds no viņa bijušajiem kolēģiem varētu nolemt no jauna iekarot politisko skatuvi. «Es pieļauju, ka kāds no maniem bijušajiem kolēģiem – vienalga, no kuras partijas tas būtu – varētu atgriezties, un, es domāju, tā pieredze, kas viņiem ir, ir tikai izmantojama. Jautājums, protams, ir, ka šī atgriešanās vienmēr ir daudz sarežģītāka, jo cilvēkiem nāk kāda bagāža līdzi, ar kuru viņiem ir jārēķinās. Jauniem politiķiem jau ir daudz vienkāršāk – viņiem jau īsti nav nekā un viņi sāk no tīras lapas šos jautājumus risināt,» skaidro bijušais politiķis.

Domāsim reālistiski par to, kas atbilst mūsu attīstības līmenim

Tā intervijā saka domnīcas Certus direktors, bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis.

Kāpēc jūs aizgājāt no politikas?

Sāksim ar to, kāpēc es ienācu politikā. Tas nebija nekas plānots. Kad Zatlera kungs (Valdis Zatlers, red.) pirmo reizi man piedāvāja pievienoties, es viņam atbildēju ar diezgan skaidru «nē» . Pēc tam mani ievilka tajā «virpulī» programmas rakstīšana. Kandidēšana. Cerēju, ka varēšu apvienot politiku ar akadēmisko darbu. Tomēr kļuvu par Zatlera Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieku, bet de facto – vadītāju. Pēc tam arī de iure frakcijas vadītāju. Tad vēl Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadība. Nedomāju, ka tā sanāks ar Robertu (Ķīli, red.) un man nāksies ieņemt izglītības ministra amatu. Pēc tam ekonomikas ministra amats. Man kā cilvēkam, kurš līdz tam sēdēja «akadēmiskā tornī», tā bija ļoti intensīva saskarsme ar politisko realitāti. Un jāsaka, ka saskaroties ar šo faktisko pieredzi, vairāki mani uzskati un hipotēzes nav izturējuši pārbaudi ar praktisko pieredzi. Es pat teiktu, ka, atstājot ministra posteni, mani uzskati bija ļoti mainījušies, salīdzinot ar to, kādi tie bija pirms četriem gadiem.

Izskatās, ka Kirovs (Lipmans) kā Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents iedomājas, ka ir priekšnieks hokeja klubiem. Nevis mūsu iecelts cilvēks federācijā, bet gan priekšnieks visiem, tā intervijā žurnālam Lietišķā Diena nu jau ieilgušo konfliktu starp LHF un hokeja klubu Rīgas Dinamo komentē šā kluba valdes priekšsēdētājs, ekspremjers Aigars Kalvītis.

«Uzbrukt vadošajai hokeja saimniecībai Latvijā, kas uztur gan U-18, gan U-20, gan pieaugušo izlases, un tajā pašā laikā mēģināt jau uz priekšdienām novelt vainu par iespējami neveiksmīgu startu olimpiskajā kvalifikācijā – tas mums ir aizskaroši. Domāju, ka viņam viennozīmīgi ir jāmaina sava attieksme, jo tādā veidā vairs nevar strādāt. Viņš nav priekšnieks mums, viņš ir priekš tā, lai palīdzētu mums. Federācijai jākalpo saviem biedriem, klubiem, nevis jābūt tai par priekšnieku. Tas ir attieksmes jautājums,» tā ekspolitiķis.

Viņš arī nenoliedz, ka paša vadītā kluba sasniegumi šobrīd ir uzskatami par vājiem, un arī skatītāju atbalsts var beigties situācijā, ja zaudējumi spēlēs kļus par regulāru parādību.

Latvijas ekonomiski aktīvie iedzīvotāji nav vienisprātis par to, vai Ingunai Sudrabi būtu jāiesaistās politikā – 40% uzskata, ka I. Sudarbai būtu «jāiet politikā», un tikpat liela daļa – 40% - pauduši pilnīgi pretēju viedokli, liecina pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompānijas LNT raidījumu 900 sekundes jūlija beigās veiktais pētījums.

40% aptaujāto Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem pauduši, ka I. Sudrabai būtu jāiesaistās politikā, tostarp 17% - noteikti jāiesaistās, bet 23% – drīzāk jāiesaistās. Savukārt 40% pauduši pretēju viedokli (17% - noteikti nebūtu jāiesaistās; 23% - drīzāk nebūtu jāiesaistās).

Piektajai daļai (20%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Vairāk nekā puse (63%) no Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kuri uzskata, ka Ingūnai Sudrabai būtu jāiesaistās politikā, norāda, ka Ingūnai Sudrabai būtu jāveido jauns politiskais spēks (27% - noteikti jā; 36% - drīzāk jā).