Džudo cīņa, Imantā barotas cūkas un paštaisītie garie kokteiļi restorānā Ščecina – raibs bijis uzņēmēja Gunāra Ķirsona ceļš uz labklājību, ko viņam pavēra plaukstošās firmas Lido izveide.
Spriežot pēc Lido zīmola attīstības, jūs savam biznesam esat ielicis tik stabilus pamatus, ka uz tiem var uzcelt augstceltni, varbūt pat debesskrāpi. Kas kurā šīs būves stāvā atrodas?
Šīs būves pamatos ir gribēšana uztaisīt kaut ko labu, kas būtu paliekoša vērtība, nevis ekonomiskie rādītāji. Šajā ziņā esam dīvaiņi un biznesu veidojam tā, lai gūtu gandarījumu no sava darba. Līdzīgi kā cilvēkam, kurš raksta romānu – literāts taču nesāk ar topošās grāmatas pārdošanas aprēķiniem, bet gan domā par to, lai uzrakstītais būtu tīkams lasītājiem.
Un jūs domājat par to, vai ēdīs Lido?
Tas nav tikai ēdiens, arī vide, interjers, rozes, kas smaržo, attieksme – viss, kas atrodams šajā brendā. Ar tautas ēdināšanu esam darbojušies divdesmit gadus, daudz sevi meklējuši. Un cilvēkiem ir tā – ja tu ilgi esi labs, dažreiz tev jākļūst par slikto, jo vienkārši esi apnicis.
Tad tagad esat nolēmis spēlēt slikto puisi?
Nē, gribam kļūt citādi un ne tikai cept kotletes, bet taisīt interjerus. Tie kļuvuši tik pieprasīti, ka netālu no Salaspils esam uzcēluši fabriku – cerams, šogad beidzot to varēsim arī palaist. Gribētu vien redzēt, ka arī valdība šai lietai nāks pretī.
Kā tas izskatītos?
Ziniet, valstī notiek visādi pretinflācijas pasākumi: te dodam kredītus, te nedodam; te atbalstām, te neatbalstām. Bet šīs darbības ar potenciālajiem ražotājiem nav saskaņotas, eksports valstī turpina kristies un ražotnes – bremzētas. Tas ir nedaudz nesaprotami, bet, galu galā, ne jau vienmēr viss izdodas tā, kā mēs to gribētu. Un valstij ikviens, kurš veido biznesu, nav arī jāierauga. Taču mūsu ražotne, domājams, rudenī tiks atvērta. Tās būs divsimt darba vietas – turpat veidosim Lido ciematiņu, lai mūsu strādniekiem būtu savi dzīvokļi. Es ceru, ka uztaisīsim ļoti labu komūnu ar ērtu vidi, kur cilvēkiem un viņu bērniem dzīvot. Gribam veiksmīgi ieiet Eiropas tirgū – gadā ražosim divsimt tā saucamās zaļās mājas, jau šobrīd mums ir 120 pasūtījumi.
Savu biznesu laikam esat būtībā izveidojis viens pats. Vai jums ir kāds partneris, uz kuru paļauties?
Viens pats tu neesi nekas – nulle! Sāku gan viens, esmu vienīgais īpašnieks, bet tas nenozīmē, ka mani kolēģi nedzīvotu līdzi – viņi dara to pašu, ko es. Esam laba komanda, taču Dievs tā devis, ka saimnieks pašreiz esmu viens. Bet jau tagad varu oficiāli paziņot, ka mani kolēģi ir nopelnījuši daļu īpašuma, kas viņiem tiks norakstīts. Tādējādi viņi kļūs par maniem partneriem, un par procentiem lemsim visi kopā.
Tas ir augstsirdīgs solījums darba ņēmējiem?
Viņu nav daudz, un viņi to jau zina. Tie ir mani draugi, esam kā viena ģimene. Tamdēļ man nav jābūt vienam bagātam – mēs visi esam bagāti ar to, ko esam panākuši.
Vai tad biznesā var būt arī draugs tīri cilvēciski – viens otram netraucēt?
Nē. Lai viens otru saprastu un uzklausītu, nav jādomā un jājūt vienādi. Piemēram, ģimenē vīrs un sieva ne vienmēr labi saprotas, bet viņi apzinās, ka nākotnes panākumi ir viņu bērnos, kas jāaudzina. Un mēs viens uz otru paļaujamies, kaut esam dažāda rakstura cilvēki, dzīvojam kopā veiksmīgi, paskatieties – pagājuši nepilni divdesmit gadi, un mēs negrasāmies viens no otra iet projām.
Varbūt tāpēc, ka esat bagāts vīrs?
Bagātība ir nevis fiziska, naudā... Ja gribat, varu pateikt, ka man nav tik daudz naudas, lai sev mājā uzceltu baseinu. Bet tas nenozīmē, ka tā dēļ es stresoju – man ir ļoti labi, jo par to naudu mēs veidojam jaunu ražotni un dzīves vietas cilvēkiem. Tas ir kaifs! Mēs veidojam tūrisma centru, kur cilvēki brauks atpūsties. Lūk, tā ir vērtība, nevis personiskie īpašumi. Daudzi šodien lepojas un rāda savus dzīvokļus, bet mans lepnums ir mana darba vieta.
Gribat sacīt, ka jūs ierobežojat savus personiskos tēriņus biznesa dēļ?
Nu kā tad! Baidos, ka nav tāda biznesmeņa, kuram pietiktu naudas. Lai cik daudz tās arī būtu, vienmēr trūkst.
Jūs droši vien vislabāk zināt, kurās valstīs latviešu nacionālie ēdieni cilvēkiem garšo visvairāk...
Kas ir latviešu nacionālais ēdiens – zirnis ar kefīru, piena klimpu putra! Visā pārējā mums ir tipiska Eiropas virtuve. Pašlaik gan Eiropā ir ļoti maz žāvētu vistu, ko mēs piedāvāsim, bet vispār ārpus Latvijas Lido ēdienkartē izvēle būs ierobežotāka. Tur nebūs 260 ēdienu, kā pie mums ierasts, bet pietiks ar trīsdesmit nosaukumiem – skaistāka ekonomika, jāalgo mazāk pavāru. Cilvēks jau vairāk ēd ar acīm, es pats bieži te noeju lejā, Krievu sētā, un paņemu ceptus kartupeļus, lai gan iepriekšējā vakarā esmu nosolījies atturēties...
Lasīju, ka esat kļuvis par veģetārieti – esat tāds joprojām? Un kā uz šī ceļa nokļuvāt?
Gaļu es tiešām neēdu. Nedaudz nodarbojos ar jogu, kuras pasniedzēja gadu desmitiem uzturā nelieto gaļu un ļoti labi izskatās. Viņa ir mans paraugs. Pie tam man nedaudz bija paaugstināts holesterīna līmenis, kas pēc laika normalizējās. Jau apmēram astoņus gadus atturos no gaļas un jūtos arvien labāk. Bet es neesmu kategorisks un, ja vajag, pagaršošu gan liellopa steiku, gan gaļas mērcīti. No tā nekas nemainīsies.
Biznesa agresīvā vide un veģetārieša miermīlīgā domāšana laikam jau ir pretrunā...
Nē! Es regulāri trīs reizes nedēļā eju uz treniņiem, spēlēju bumbu, aktīvi slēpoju un makšķerēju – tas nozīmē gar krastu noļekatot divus trīs kilometrus, zaudējot pāris kilogramu. Un, ja fiziski jūs varat izturēt lielu slodzi, tad varat izturēt arī morālus, garīgus un citādus pārbaudījumus, kas rodas biznesā. Gadās pat tā, ka naktīs nevar aizmigt. Iedomājieties, ko nozīmē uzcelt fabriku un mēģināt ieiet pasaules tirgū, kamēr banka atsakās dot kredītu... Taču mēs esam gatavi visam! Mūs nevada blēdīgas domas – celsim tipiski zaļas mājas, no kurām pircējam būs grūti atteikties.
Cik tad tās maksās?
Vidējā cena būs 1200 eiro kvadrātmetrā bez interjera. Māja tiks uzstādīta tur, kur klients vēlēsies.
Arī purvā?
Var arī tur, jo mājās būs pretodu tīkli. Par visu ir padomāts. Esam pat izdomājuši, ka obligāts būs baseins – bez tā māju nevarēs nopirkt.
Jūs uzbāžaties ar baseinu, kaut gan pašam mājās tāda nemaz nav!
Tas ir sešmetrīgs baseins ar pirti un fitnesa centriņu – aprēķināsim tā, lai viss izmaksātu lēti. Statistika liecina, ka parasti mājas aizdegas no pirtīm, tāpēc arī vajadzīgs baseins ar speciālu uguns dzēšanas sistēmu. Ir padomāts arī par mājas vēdināšanu (ar ledus ģeneratoru) un āderēm, lai varētu mierīgi gulēt. Gribētos panākt, lai pēc šādām mājām cilvēki stāvētu rindā.
Murjāņu sporta skola jūs gribēja izveidot par īstu sportistu, bet laikam jau līdz galam nav sanācis, ko?
Ar džudo nodarbojos samērā nopietni, taču bez lieliem panākumiem: vienreiz esmu bijis Baltijas republiku un trīsreiz – Latvijas čempions. Vairāk es nevarēju un ātri aizgāju no sporta, jo sapratu, ka sportistam svarīga ir ne tikai fiziskā kondīcija, bet arī galva, proti, ļoti stipra nervu sistēma. Viņš, piemēram, nevar neaizmigt – ir jāguļ! Bet es to nevarēju. Sportistu valodā runājot, pirms mačiem sadegu. Naktīs visu laiku domāju par rītdienas startu, lidmašīnās uztraucos, ka nokritīs...
Un no kā jūs tagad baidāties?
Vislielākās bailes ir pazaudēt savu darba vietu. Visu laiku ir stress no tā, ka meita, ģimene, radi ir pieraduši pie zināma dzīves standarta – tas ir dzinulis, kas man arvien liek darīt kaut ko vairāk. Protams, ne tikai tas.
80. gada Olimpiskajās spēlēs Tallinā jūs Piritas krogā Kadriorga maisījāt kokteiļus olimpiskās regates augstajiem viesiem. Tas laikam bija, kā tagad teiktu, kruti!
Mani uz turieni aizsūtīja restorāns Ščecina kā vienu no labākajiem bārmeņiem, jutos novērtēts. Tallinā bija sabraukuši daudz ārzemnieku, tur es ieraudzīju vienu labu lietu – var nezagt un saņemt naudu, darīt cilvēkiem patīkami, par ko viņi tev pateiksies ar dzeramnaudu. Ārzemnieki deva daudz vairāk, nekā mēs padomijā varējām nozagt. Daudzi šodien nevēlas atzīties, bet tolaik, manuprāt, vairāk vai mazāk zaga katrā darba vietā.
Ko tad jūs, atvainojos, varējāt nozagt?
Nu kā, ja es klientam neielēju kaut ko tik daudz, cik viņam pienāktos, vai tā nav nozagšana?! Kāpēc to slēpt un izlikties? Bet tā Olimpiāde mani iemācīja domāt citādi – jādara, cik vien labi un skaisti var, lai klients atgrieztos. Tas ir lielākais panākums.
Vai tieksmi pēc labklājības jūs pats skaidrojat ar grūtu bērnību Sibīrijā?
Kategoriski – nē! Sibīrijā mēs cietām badu, ne jau tādu, ka vispār nebūtu, ko ēst – dienā varēja notiesāt maizes šķēli, karoti brūkleņu ievārījuma un izdzert glāzi piena. Tas bija grūti, bet es to ar šodienu nesasaistu. Man Krievija patīk, lai gan tur mani mazotnē saukāja par fašistu un bija kautiņi. Starp citu, man Rjazaņā ir draugs, kuram esmu devis vārdu šai pilsētā atvērt Lido virtuvi, jau tagad divi cilvēki no Krievijas pie mums mācās.
Kas tad jūs īsti motivē darboties?
Varbūt tas ir iedzimts no tēva. Es jūtu sevī spēju radīt. Tā ir pārliecība par savu varēšanu, lai cilvēki dzīvotu un teiktu – tās mājas taisīja Lidiņš, baigi labi!
Ar gandarījumu būs par maz, vajadzīga arī peļņa...
Protams, visur apakšā ir salikti cipari. Kapitālieguldījumi taču jādabū atpakaļ, jāmaksā arī algas un nodokļi – bet tas viss bez vārdiem ir pats par sevi saprotams. Un mūsu matemātika liecina, ka jaunais bizness aizies!
Bizness parasti aizņem tik daudz laika, enerģijas un pakārto sev cilvēka domāšanu tik tālu, ka dvēsele bieži zem tā visa paliek maza kā zaķītis zem eglītes. Vai pazīstat šādas izjūtas?
Protams, visādi ir. Bieži nākas veikt papildu pienākumus un noskatīties, kā uzkrauj tam vezumam virsū. Bet tev tas jāvelk. Un viss. Ja sāksi nervozēt, tikai zaudēsi. Savulaik ir gadījies, ka kāds neatdod apmēram 20 tūkstošus latu. Un tad tu domā: varētu griezties tiesā vai vienkārši atņemt, jo veidi ir dažādi. Bet mēs to naudu atgūstam tādējādi, ka vienkārši aizmirstam par to. Mūsuprāt, daudz ātrāk var nopelnīt jaunus 20 tūkstošus nekā cīnīties ar nelieti. Divdesmit gados esam tiesājušies tikai ar vienu nopietnu zviedru firmu un vinnējuši, bet visos citos gadījumos esam aizmirsuši.
Runājot par mazo dvēseli – tai vienmēr paliek laika. Man mājās stāv tēva un mātes fotogrāfijas, un katru rītu es saku paldies Dievam par saviem vecākiem. Es varu izrunāties ar savu mazbērnu, kurš pats nāk man klāt un vēlas komunicēt. Varbūt es šodien pāri daru meitai, jo vairāk esmu aizņemts darbā, bet viņa savukārt varbūt mācās no maniem darbiem.
Vai varat sacīt, ka jums ir laimīga ģimenes dzīve?
Jā, citādi jau mēs varbūt nebūtu kopā. Ir kaut kādas lietas, ko dažreiz vēlos pamainīt, bet tāda jau ir cilvēka daba – braucot ar vienu riteni, gribas labāku.
Jūs domājat dzīvesbiedri?
Dieva dēļ, tā nesalīdziniet! Es runāju pēc būtības – cilvēks vienmēr gribēs, lai būtu labāk. Esmu priecīgs par savu ģimeni, viņi nav naudas kāri, un man nav jāuzklausa pārmetumi, ka citiem ir daudz vairāk. Mēs visi dzīvojam ļoti pieticīgi, un tas mani priecē. Tas ir fantastiski!
Cik pieticīgi? Kur jūs iepērkat miljonāru mantiņas?
Es neiepērkos praktiski nekur; parasti sadzīvei nepieciešamo pārtiku iegādājas sieva, un es vēl vakaros dusmojos, ja man ir uzklāts galds, jo negribu pirms gulēt iešanas ēst. Bet apģērbu, ak, Dievs, kas tad tur – kad esmu komandējumā, ieskrienu un nopērku, kas patīk! Es pēc brendiem nedzenos. Un nekādas miljonāru mantiņas, ar kurām lielīties, man nav. Esmu iegādājies labas makšķerēšanas rīkus, bet arī tos pats pārveidojis. Vispār mēs paši sev veidojam labas mantiņas, piemēram, šo galdu un visu interjeru. Ar to mēs lepojamies, nevis zelta pildspalvu vai plašu dzīvokli. Nesaku, ka tas ir slikti, bet es esmu savādāks. Mežaparkā, bijušā sievas tēva mājā, kas celta 1932. gadā, man ir maza istabiņa, savs lauku lidiņa interjers un nekā lieka, lai nebliež pa acīm. Laba gulta ne virs āderes, ar cietu matraci. Viss vieglos pasteļtoņos. Esmu pieticīgs un neslēpju, ja kāds atnāk un to ierauga. Man nav jākautrējas, jo varētu atļauties arī citādi, ja baigi gribētu. Bet man nav tādas vajadzības. Man nevajag mainīt mašīnas, pietiek ar vienu labu braucamo (LEXUS džipu).
Savulaik Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā vērtējāt kā pāragru – kā šodien raugāties uz situāciju?
Šodien arī tāpat. Mēs joprojām neesam gatavi un Eiropas naudu neizmantojam līdz galam. Jūtu, ka iespējas ir daudz lielākas. Neviens jau nav pateicis, cik īsti mēs iegūstam un ko par to maksājam. Cik mēs atdodam, piemēram, NATO un – no kā mūs apsargā? Nu kāds gan karš te var būt?! Netaisiet muļķības politikā, un neviens jūs neaiztiks! Vai tad krievi nāks virsū un atņems pēdējo?! Beidziet, tie laiki jau ir pagājuši. Sakārtojiet valsti, nodokļu sistēmu, dodiet garantijas par naudas ieguldījumiem, uztaisiet ceļus... Šo valsti var pārvērst daudz skaistāku un labāku par Šveici. Esam maza valstiņa starp divām spēcīgām ekonomikām – lai iegūtu mūsu draudzību, te mestu iekšā naudu no abām pusēm, ja tikai likumi būtu sakārtoti un politiķi to gribētu. Un mani neviens nevarēs pārliecināt par to, ka Eiropa mums palīdz. Vai mēs esam idioti, ka Eiropai jāpalīdz?! Vai mēs nevaram visi sanākt kopā un izdomāt, kā dzīvot labāk?! Draugi mīļie, par ko ir runa...
Kāpēc jūs nemeklējat domubiedrus varas gaiteņos un nemēģināt iesaistīties politikā?
Tas man nav jādara, jo es māku kotletes cept. Kam man mācīties politiku? Runājot izklausās viegli, bet tā jau nav – ir cilvēki, kas ņem kukuļus un caur politiku grib nopelnīt lielu naudu. Un tas ir nopietns pretspēks. Bet tev būtu jāpierāda tautai, ka tāds neesi, un jāiegulda vismaz desmit vai divdesmit savas dzīves gadi, lai sakārtotu šo valsti.
Vai tas nebūtu cēls mērķis?
Būtu, bet kotleti arī īsti pamest šodien negribētos. Patiesībā atbildi uz jautājumu, ko būtu pareizāk darīt, varētu saņemt pēc gadiem simts. Bet par dažiem politiķiem daudzi izsakās skeptiski aiz skaudības. Negribētos nevienu saukt vārdā, bet viens otrs ir arī veiksmīgi darbojies valsts labā.
Vai pie jums kā nacionālā ēdināšanas tīklā strādā tikai latvieši?
Nē, mums tautība nav izšķirošais. Iedomājieties, mums, Ķirsoniem, krievi atņēma visu – tēvs skaitījās kulaks, budzis, tāpēc ģimene ar četriem bērniem tika izvesta lopu vagonos. Taču tēvs nekad neteica, ka krievu tauta ir slikta, tieši otrādi – viņš uzsvēra sibīriešu sirsnīgumu. Tautībai pēc būtības nav nozīmes, jo mēs visi esam cilvēki.
Vai zināt, ka pie jums strādā arī izbijuši cietumnieki?
Ļoti labi! Ja viņš ir dzīvē paklupis, to var labot, jo mežonis diez vai vēlēsies godīgi strādāt.
Šodienas konkurences apstākļos darba devējs ir sācis novērtēt savus darbiniekus, es jau droši vien viņu priekšā arī grēkoju – varbūt varētu kaut ko izdomāt pareizāk, lai varētu vairāk samaksāt. Varbūt nav vēl vajadzīgās pieredzes. Es turpinu mācīties no tā brīža, kad sāku cept pončikus, līdz šodienai. Kamēr nemaksāju savam darbiniekam 1200 eiro mēnesī, es neesmu pareizs, jo man ir jāmaksā tik, cik vidēji cilvēks saņem Eiropā. Nu, labi, mums vēl tā kotlete nemaksā Eiropas cenā, bet es saku – jāiet bišķi pa priekšu. Tā būs pareizā darba devēja cieņa pret darba ņēmēju. Šodien daudzās valstīs nav Nokia un naftas, bet Eiropas algas un cenas gan viņiem ir. Un mums to pašu vajadzētu panākt.
Vai pats savā virtuvē arī gatavojat latviskus ēdienus?
Nē. Agrāk es mīlēju gatavot, bet tagad mājās ierodos vēlu naktī un agri ceļos – man vienkārši nepietiek laika. Esmu no mājas izmetis televizoru: mēs gribam uztvert un zināt visu pasauli, bet paši nemaz nevaram tajā piedalīties. Mēs tur neko nevaram mainīt, tikai, piedodiet, pamuldēt un izlikties. Bet man ir jādara savs darbs. Ja vēl tiktu vaļā no telefona, tad būtu pavisam labi. Moderns cilvēks.
Gunāra Ķirsona dosjē
Dzimis 1951. gada 17. maijā Omskā
1959. gadā atgriezies no izsūtījuma
Precējies, ir meita
Mācījies Murjāņu sporta internātskolā
Beidzis mākslas skolu, kokapstrādes nodaļu
Bijis bārmenis restorānos Ruse un Ščecina
1991. gadā dibinājis SIA Lido
2005. gadā izveidojis SIA Zaļā zeme Lido, kas nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem
Trīs Zvaigžņu ordeņa virsnieks