Atsevišķi autovadītāji maija vidū ir nolēmuši veikt miermīlīgu protestakciju uz Ventspils šosejas, lai tādējādi vērstu sabiedrības un atbildīgo institūciju uzmanību faktam, ka braucot pa noteiktu tās posmu, automašīnu sabojāt ir pat ļoti elementāri. Nebūtu jābrīnās, ja tuvāko nedēļu, mēnešu laikā šāda veida protestakcijas norisināsies uz ceļiem burtiski visā Latvijas teritorijā. Aizvadītās ziemas laikā vien sabrukuši 700 km Latvijas ceļu. Runa ir par ceļiem, to posmiem, kur bedrītes lāpīt vairs nav nekādas jēgas. Atsevišķas pašvaldības šajā jomā uzskaitīt pat nav vērts, jo ceļa posmus, uz kuriem skatoties, rodas iesaids, ka pa ziemu tiem pāri būtu dzīti tanki, var bez pūlēm atrast visur.
Protams, ceļu uzturēšana kārtībā, remontēšana, rekonstrukcija maksā daaudzus tūkstošus un pat miljonus latu. Droši vien būs kāda it kā atbildīga amatpersona, kas steigs klāstīt, ka principā ir krīze, naudas nav, jāsavelk jostas utt. Tam visam nevar nepiekrist, tomēr tieši saistībā ar ceļiem situācija ir nedaudz citādāka nekā ar dažādām citām sfērām. Būtu tikai loģiski, ja ceļu nodokļa nauda tiktu novirzīta ceļiem.
Otrkārt, kārtējo reizi jāatgādina vēsture saistībā ar degvielas akcīzes nodokli Latvijā. Kad to ieviesa mūsu valstī, tika paziņots, ka, fakts nenoliedzami ir nepatīkams - degviela šā nodokļa dēļ kļūs dārgāka, tomēr tādējādi iegūtie līdzekļi tiks novirzīti ceļiem. To paziņojot, tika arī izveidots speciālais budžets akcīzes nodokļa administrēšanai, un ceļu remonti tomēr sākās. Kopumā šis speciālais budžets neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā ir divas reizes radīts un tikpat arī likvidēts - lielā mērā atkarībā no tā, kurš politiķis ir ticis premjera krēslā. Šobrīd tieši degvielas akcīzes nodoklis pat tiek izmantots valsts budžeta konsolidācijas vajadzībām (šā gada vidū palielinot astronomiskās benzīna cenas vēl par aptuveni diviem santīmiem), lai varētu atskaitīties starptautiskajiem aizdevējiem, neaizraujoties ar strukturālo reformu īstenošanu, bet ceļi tikmēr pārliecinoši turpina brukt. Loģiski rodas jautājums - kāda gan jēga no tā, ka no auto īpašniekiem tiek iekasēts gan ceļu, gan arī akcīzes nodoklis, ja atgriezeniskās saistes principā nav?! Vienīgais mierinājums valsts aparātam šajā sakarā - no minētajiem nodokļiem, līdzīgi kā no PVN, izvairīties nav iespējams.
Ne Finanšu, ne arī kāda cita ministrija nevar patētiski paziņot - ja dosim vairāk naudas ceļiem, būs jāsamazina pensijas vai jādara kaut kas tamlīdzīgs. Vienkārši jau pieminētajām pensijām ir domāts sociālais budžets ar noteiktiem iedzīvotāju mērķmaksājumiem, un arī ceļiem ir jābūt savam speciālajam budžetam. Tik ilgi, kamēr, kārtojot valsts finanšu lietas, tiks piekopts kopējā katla princips, naudas nepietiks pilnīgi nekam. Neatkarīgi no tā, kādi ir laiki - trekni vai liesi. Jāņem arī vērā, ka, jo ilgāk notiek pašreizējā māžošanās attiecībā uz ceļiem, jo sliktāks kļūst to stāvoklis un vairāk naudas vajadzēs nakotnē. Citiem vārdiem sakot, Latvijai pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas pie speciālā budžeta ceļiem!