Te nu bija pasīvie Latvijas vēlētāji! Savu viedokli tautas nobalsošanā par 10. Saeimas atlaišanu sestdien, kad saulīte pa zemes virsu staigāja, izteikuši teju 690 tūkstoši balsstiesīgo. Atbilstoši provizoriskajiem referenduma rezultātiem vairāk nekā 650 tūkstoši Latvijas pilsoņu uzskata, ka 10. Saeima nav attaisnojusi uz to liktās cerības un esošajā deputātu korpusā ir nepieciešamas pamatīgas izmaiņas.
Tomēr teikt, ka uzticības krīze ir pārvarēta, protams, ir pāragri. Tagad izšķirīgi ir septembrī paredzamo Saeimas ārkārtas vēlēšanu rezultāti, bet ne tikai tie. Diemžēl pagaidām rodas iespaids, ka tie, kuriem vēlētāji ir izteikuši neuzticību, tā arī nav īsti aizdomājušies par to, kādēļ 10. Saeima tik strauji zaudēja vēlētāju uzticību. Raug, daži Vienotības līderi uzskata, ka vainojams Saskaņas centrs. Premjera amatam Lembergu virzījušās Zaļo un zemnieku savienības frakcijas priekšsēdis Augusts Brigmanis izteicies, ka īstenie vainīgie noteikti būšot meklējami Vienotības rindās. Savukārt no varas pīrāga dalīšanas jau ilgstoši atstumtais Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs klāsta, ka eksprezidents Valdis Zatlers parlamenta nomaiņu rosinājis tādēļ, ka pār viņu nākusi atskārsme, ka, atkārtoti nominējot premjera amatam Vienotības Valdi Dombrovski, pieļauta kļūda. Rezumējot - katrs cenšas saskatīt kādu skabargu politiskā konkurenta acīs, bet vairās paskatīties spogulī, lai ieraudzītu baļķi savā.
Nenoliedzami, referendums par Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas ir unikāli, līdz šim nepiedzīvoti notikumi. Likumsakarīgi, ka tiem, kas sevi uzskata par nopietniem pretendentiem uz tautas priekšstāvju godu, nav bijis gana daudz laika šiem notikumiem sagatavoties. Acīmredzot, tādēļ visa šī vainīgo meklēšana, jo, ar skaidru prātu padomājot, arī par politiķiem taču nāktu atklāsme, ka līdzvainīgi ir visi. Sestdien kādā televīzijas ziņu pārraidē kāds jaunietis «no tautas» visai precīzi norādīja, ka problēma nav oligarhos, bet gan politiķos, kuri ļaujas nopirkties. Te nu vietā būtu atminēties, ka pārdošanās nenozīmē tikai izdabāšanu partijas sponsoru interesēm. Tikpat labi par pārdošanos var saukt arī aklu ļaušanos partijas disciplīnai jeb peldēšanu pa straumei, dažu konsolidācijas skaitļu vai koalīcijas stabilitātes vārdā atsakoties no iepriekš pašu dotiem solījumiem un deklarētiem principiem. Par pārdošanos var saukt jebkuru līdzdalību vai pasīvu noskatīšanos «darījumos» ar amatiem, kad atbalsts vienas partijas virzīta kandidāta iecelšanai amatā tiek «apmaksāts» ar citu amatu paša partijas biedram vai labvēlim. Un valsts konkurētspēju graujošu lēmumu pieņemšanu, vairoties pieņemt nepopulārus lēmumus par reālām reformām - arī to var saukt par pārdošanos.
Lai mainītu jau iesakņojušos politisko kultūru, nepietiek ar vienas Saeimas atlaišanu un jaunas ievēlēšanu. Ir jāmainās arī kritērijiem, pēc kuriem vērtējam potenciālos tautas priekšstāvjus.